Šā gada vasaras sākumā uzņēmēja Ieva Plaude sarīkoja dažādu reformu ideju apspriešanu. Viņa sapulcināja pie viena diskusiju galda visdažādākos ekonomisko reformu virzienu pārstāvjus, gan tos, kas rakstīja partiju programmas, gan tos, kam bija sava – alternatīva – izpratne par Latvijas ekonomikas procesiem un kam bija skaidra vīzija par to, kas un kā būtu jāreformē.
Paradoksi, par kuriem es referēju vienā no diskusijām, bija par nodokļu sloga pārdali. Ja, izmantojot 2008. gada valsts budžeta datus, mēs nekustamā īpašuma nodokļa iekasējamo summu varētu palielināt trīsdesmit reižu, tad iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi varētu noteikt 0% līmenī līdz 500 latiem mēnesī un simbolisku 5 procentu iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi no ienākumiem virs 500 latiem mēnesī. Tad pietiktu ar vienotu sociālā nodokļa likmi – 10% lielumā no darba algas fonda. Sociālā nodokļa likme būtu trīsreiz mazāka nekā pašlaik. Turklāt, ja valsts var iztikt ar mazākiem izdevumiem nekā 2008. gadā, tad proporcionāli var nekustamā īpašuma likmi celt par mazāku lielumu. Maksa par algu atbrīvošanu no nodokļiem būtu ļoti augstas nekustamo īpašumu nodokļu likmes. Nodoklis par māju, kas 2008. gadā bija Ls 20, kļūtu 600 latu gadā jeb Ls 50 mēnesī.
Lielā mērā šāda ideja sasaucas ar ASV ekonomikas profesora Maikla Hadsona aicinājumiem reformēt nodokļu sistēmu Latvijā, atbrīvojot no nodokļiem darbaspēku un pārceļot nodokļu slogu uz nekustamajiem īpašumiem.
Tikai – ja Maiklam Hadsonam nodokļu sloga pārdale ir nepieciešama darbaspēka izmaksu samazinājumam, tad, manuprāt, šādai nodokļu reformai būtu pavisam citi motīvi. Krīze Latvijā ir izraisījusi dramatisku pelēkās ekonomikas pieaugumu. Kā sēnes pēc lietus rodas gan eksportspējīgas narkotisko vielu ražotnes (par kurām tagad gādā policija), gan kontrabandisti, gan kreisās produkcijas ražotāji un nelegālie nodarbinātāji. Pelēkās ekonomikas īpatsvars ir atgriezies deviņdesmito gadu vidus līmenī. Tomēr, ja vēlamies saglabāt mūsu valsti, tad mums būs jārada nodokļu ienākumu bāze, kas ļaus funkcionēt valsts pārvaldei, maksāt pensijas, uzturēt izglītību un veselības aizsardzību. Tāpēc mums pašiem ir jārada nodokļu sistēma, kura nav jutīga pret pelēkās ekonomikas lielumu.
Pelēkais sektors augs tajās jomās, kur ir vislielākie nodokļi un vismazākais risks.
Latvijā darbaspēks tiek aplikts ar efektīvo nodokli 50% lielumā. Līdz ar to efektīvs pelēkās ekonomikas likvidācijas plāns paredzētu nodokļu sloga pārdali, piespiežot arī pelēko sektoru maksāt nodokļus. Nekustamā īpašuma nodoklis ir nodoklis, no kura nevar aizbēgt un kuru maksātu visi.
Tikai, kā savulaik ar lielu rūgtumu norādīja Raimonds Vējonis, Latvijas politiķi ir spējīgi novest līdz absurdam jebkuru valstisku un vajadzīgu lietu. Svarīgā, pareizā un vajadzīgā atjaunojamo resursu enerģētika Latvijā transformējas par korupcijas perēkli, kad vēja ģeneratori pārtop par naudas drukājamo mašīnu politiski pietuvinātajam biznesam. Tas pats notiek ar ekonomisko un nodokļu reformu idejām, neatkarīgi no tā, vai mērķis ir piespiest pelēko ekonomiku maksāt nodokļus vai samazināt darbaspēka izmaksas. Latvijas vadošie politiķi ir spējīgi līdz absurdam novest jebkuru ideju. Tagad idejas par nekustamā īpašuma nodokļa pieaugumu jau tiek īstenotas tik perversās formās, ka daudzviet ļaudis kauc aiz izmisuma.
Valdības vīri un sievas var tagad cirst pretī: ko jūs gribat – mēs taču īstenojam Hadsona vai Saskaņas centra plānu. Tikai Hadsona plāns paredz sinhronu viena nodokļa pieaugumu un otra nodokļa samazinājumu. Sinhronu – vienlaicīgu! Savukārt tas cirks, kuru šogad demonstrē Dombrovska valdība, ir antihadsona plāns. Notiek vienlaicīga gan darbaspēka, gan nekustamā īpašuma nodokļu celšana. Ir noticis pilnīgi pretējais. Pēdējā gada laikā ir palielināts nekustamā īpašuma nodoklis, ieviešot nodokli par dzīvojamajām telpām. Savukārt darbaspēka nodokļi ir vēl vairāk palielināti. Vienlaikus uzraujot nekustamā īpašuma nodokli, arī iedzīvotāju ienākuma nodoklis tika vienā rāvienā palielināts no 15 un 23 procentiem (atkarībā no ienākuma veida) līdz 26 procentiem.
Tas nav veids, kā apkarot pelēko ekonomiku. Tas ir pretējs process Latvijas konkurētspējas uzlabošanai, samazinot darbaspēka izmaksas.
Tā ir vienkārša rupja naudas izsūkšana no iedzīvotāju makiem, vienlaikus pasliktinot Latvijas konkurētspēju. Tas ir ceļš uz nekurieni, kas beigsies ar vēl lielāku pelēkās ekonomikas pieaugumu un vēl lielākām valsts maksātnespējas problēmām. Pašlaik vienīgie ieguvēji ir starptautiskie nekustamo īpašumu spekulanti, kas jau nolūko uzpirkt latvju zemi no tiem zemkopjiem, kam nebūs naudas valdības uzlikto nodokļu nomaksai.