Saeimas pozīcijas un opozīcijas cīņas jau sāk iegūt savdabīgas formas. Pirmo reizi atjaunotās Latvijas vēsturē Saeimas sēde tika pasludināta par nenotikušu. Saeimas ārkārtas sēdei vajadzēja lemt par akcīzes nodokļa atcelšanu gāzei. Lai gan ārkārtas sēdes sākumā sēžu zālē atradās vairāk nekā 80 deputātu, koalīcijas partiju pārstāvji neaktivizēja reģistrācijas kartītes un ārkārtas sēdē kvoruma nebija. Tiesa, arī opozīcija īpaši necentās, un tā vietā, lai izmantotu Saeimas kārtības ruļļa iespējas un veiktu mutisku klātesošo reģistrāciju, opozīcija mierīgi izklīda, lai Tautas partijas izskatā sniegtu paziņojumus, ka valdības partiju deputātu rīcība, boikotējot ārkārtas sēdi, "bija gļēva".
Vispirms ir jāsaka – ja Latvijas un ES politika ir vērsta, lai samazinātu atkarību no fosilā kurināmā, tad augstas cenas uz fosilo kurināmo balstītai enerģijai ir galvenais šādas politikas realizācijas instruments.
No šāda skatpunkta – akcīzi vai cita veida nodokļu barjeru dabasgāzei vajadzēja uzlikt jau sen. Dabasgāze ir ne tikai fosilais kurināmais, bet Latvijā tā 100% tiek importēta. Lēta gāze ilgstoši kavēja attīstīt un veidot citus enerģētikas projektus. Akcīzi gāzei vajadzēja ieviest jau sen, un tad tas būtu elastīgs instruments, ar kura palīdzību varētu regulēt pieprasījumu: aukstās un bargās ziemās akcīzi varētu samazināt, bet siltās ziemās palielināt.
Tas netika izdarīts laikā, kad pie varas bija pašreizējie galvenie nemiera cēlāji – Tautas partija. Tagad gāzes akcīze tiek ieviesta laikā, kad ir ekonomiskā krīze, un laikā, kad lielai daļai iedzīvotāju ir problēmas ar maksātspēju.
Nākamais. Akcīzes nodoklis gāzei – 15,6 lati par kubikmetru – sadārdzinās dabasgāzes cenu aptuveni par 6–8%. Tā kā uz gāzi balstīta siltuma ražošanā 70% no tarifa veido gāzes cena, tad tikai akcīzes dēļ apkures cenas sadārdzināsies par 4–6%. Latvijā gāzes tarifu noteikšanai tiek izmantota savdabīga formula – gāzes cena ir piesaistīta vidējai ilgtermiņa naftas cenai. 2009./2010. gada ziemā gāzes tarifs bija gandrīz par trešdaļu mazāks nekā iepriekšējā ziemā. Ja formula nemainīsies, šogad var prognozēt, ka (nerēķinot tarifu kāpumu akcīzes ieviešanas dēļ) gāzes cena būs aptuveni par 30% lielāka. 2009./2010. gada ziema bija barga, un tāpēc ļaudis reāli neizjuta gāzes un siltuma tarifu samazināšanos, jo siltums tika patērēts vairāk un siltuma rēķini būtiski nesamazinājās. Savukārt, ja nākamā ziema būs tikpat barga kā 2009./2010. gadā, tas draud ar nopietnām finanšu problēmām lielajām pilsētām. Tarifu kāpums, summējot gan akcīzes ieviešanu, gan efektu, ko radīs gāzes tarifa pieaugums, var paaugstināt siltuma rēķinu lielumu par 30–40% salīdzinājumā ar 2009./2010. gada sezonas līmeni. Pamatojoties uz iedzīvotāju zemo maksātnespēju, opozīcijas partijas atbalstīja izmaiņas likumā, lai nepiemērotu akcīzes nodokli dabasgāzei līdz 2014. gada 1. janvārim. Īpaši tāpēc, ka Eiropas Savienības direktīva paredz – akcīze dabasgāzei jāievieš tikai no 2014. gada. Nav saprotams, kāpēc Latvijai atkal jāskrien pa priekšu Eiropai?
Kur meklējama izeja? Pirmkārt, var cerēt, ka šogad ziema būs siltāka. Tikai kas dos garantijas?
Otrkārt. Gazprom varētu mainīt savu cenu politiku. Tam ir zināms pamats. Gāzes cenas un uz gāzi balstītu apkures tarifu sadārdzinājums veicinās alternatīvu enerģijas avotu izmantošanu. Alternatīvas ekonomiski kļūst pievilcīgākas. To apstiprināja Latvijas gāzes valdes priekšsēdētājs Adrians Dāvis, kurš 27. jūlijā Latvijas Radio uzsvēra, ka jau tiek gatavots materiāls, lai Krievijas uzņēmuma Gazprom vadību pārliecinātu, ka ar pašreizējo cenu politiku dabasgāze nespēs konkurēt ar atjaunojamiem resursiem, ka gāzes patēriņš samazinās, bet Latvijas gāze sāks izkrist no tirgus, jo ar šādiem tarifiem nav iespējams piesaistīt jaunus patērētājus. Viens no variantiem ir mainīt formulu un gāzes cenu piesaistīt elektroenerģijas cenai.
Tieši tāpēc Latvijas gāze pašlaik nav ieinteresēta akcīzes ieviešanā, un ir zināms pamats panākt Latvijas iedzīvotājiem izdevīgu kompromisu. Tikai kā var panākt kompromisu starp partijām, kurām katrai ir mērķis izcelt sevi?
Pašlaik notiek cīņa starp divām pieejām. Valdības partijas pozicionējas kā paklausīgi valūtas fonda investoru gribas izpildītāji, bet opozīcija krāj punktus, rādot, ka tos, kas, būdami pie varas, ievadīja valsti grāvī, pēkšņi pārņēmušas rūpes par tautu. Tikai tas nav uz ilgu laiku, tikai līdz 2. oktobrim.