18. jūnijā notika ievērojams negadījums, kas tikai laimīgas nejaušības dēļ nav beidzies traģiski. Latvijas Nacionālajā bibliotēkā mitruma dēļ iebruka grīda, un tūkstošiem vispieprasītāko grāmatu iekrita pagrabstāvā. 22. jūnijā uz bibliotēku atbrauca Valsts prezidents Valdis Zatlers, lai vērotu, kā bibliotēkas darbinieki kopā ar karavīriem un brīvprātīgajiem, dziedot Jāņu dziesmas, pabeidza grāmatu pārkraušanu.
Savukārt Latvijas mediju telpu momentā pārplūdināja komentētāju un viedokļu paudēju gaudu dziesmas, kurās tika zākāts ikviens, kas jebkad ir iebildis pret izšķērdīgiem un Latvijas valstij nepaceļamiem projektiem. Grīdas iebrukumā tika saskatīti pamatojumi visiem Nacionālās bibliotēkas vadības argumentiem par to, kāpēc ir vajadzīga jauna ēka. Visi Nacionālās bibliotēkas vadības pareģojumi ir piepildījušies.
Jā! Nacionālās bibliotēkas vadības pareģojumi, ka ēka ir kritiskā stāvoklī, ir piepildījušies, un pamatojums jaunas ēkas celtniecībai beidzot ir atrasts! Tikai frāzes par Barona ielas ēkas kritisko stāvokli vairāk vai mazāk histēriskā formā izskan jau divdesmit gadus pēc kārtas. Atcerēsimies, ka puse no Barona ielas ēkas ir valsts a/s Valsts nekustamie īpašumi valdījumā un apsaimniekošanā un ir nodota Nacionālās bibliotēkai lietošanā.
Pa šo laiku mainījās Latvijas valdības, mainījās kultūras ministri. Pa šo laiku valsts a/s Valsts nekustamie īpašumi dalīja peļņu un atrada līdzekļus, lai uzsāktu vērienīgus celtniecības darbus jebkur citur, tikai ne Barona ielas namā. Arī Nacionālās bibliotēkas vadībai atradās nauda visam kam, lai reklamētu un atbalstītu jaunas ēkas celtniecību, tikai nebija vēlēšanas iedalīt kaut desmito daļu no Gaismas pils atbalsta, lai veiktu minimālus drošības pasākumus Barona ielas namā, lai kaut vai ar tērauda stutēm nostiprinātu izpuvušas sijas. Divdesmit gadus nedz Nacionālās bibliotēkas vadība, nedz valsts a/s Valsts nekustamie īpašumi vadība neatrada līdzekļus elementāram darbam, lai novērstu draudus grāmatu, apmeklētāju un darbinieku drošībai.
Valsts struktūras vadītāji ir personiski atbildīgi par viņam uzticētas iestādes mantu, gan kustamo, gan nekustamo. Ja noziedzīgas bezdarbības dēļ visas sabiedrības manta tiek bojāta vai notiek vēl smagākas sekas, vainīgais vadītājs ir jāsoda. Par biedinājumu citiem sliņķiem. Līdzīga situācija notika pirms dažiem gadiem Reģu pansionātā. Toreiz, pārbūvējot valsts īpašumu, netika ievērotas ugunsdrošības normas. Kad notika negadījums, kurš izraisīja traģēdiju ar daudziem desmitiem upuru, iestādes vadība nonāca uz apsūdzēto sola.
Ja bibliotēkas vai valsts akciju sabiedrības vadītājs nosaimnieko valsts īpašumu tiktāl, ka tas sagrūst, tas nozīmē, ka viņš nav rūpējies par šo īpašumu kā kārtīgs un rūpīgs saimnieks. Turklāt Latvijā ir visspēcīgas un visvarenas būvinspekcijas, kuras dažkārt spēj ikvienam privātajam aizliegt praktiski jebko. Pēc šāda negadījuma ir normāli, ja prokuratūra tiek skaidrībā, kurai amatpersonai ir jāizvirza apsūdzība un jāsamaksā visa skāde par bezdarbību, apsaimniekojot valsts īpašumus.
Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu beigās, laikā, kad vēl strādāju laikrakstā Dienas Bizness, man iznāca apciemot Ventspili neilgi pirms pašvaldību vēlēšanām. Toreiz rakstīju, ka labākais priekšvēlēšanu plakāts, kuru Ventspilī redzēju, bija nevis politiskā reklāma, bet gan Ventspils pašvaldības konsekventā rīcība pie katra grausta, kas bija valsts īpašumā, bet ar savu izskatu bojāja pilsētas ainavu, novietot uzrakstu: "Valsts īpašums – netiek apsaimniekots."
Šādu plakātu tagad vajag pielikt pie Nacionālās bibliotēkas ieejas. Pēc iegruvuma apmeklējuma Valsts prezidents Valdis Zatlers pauda viedokli, ka notikušais bijusi nelaime, kas apdraud nacionālo bagātību: "Tikai tad, kad notiek nelaime, mēs pievēršamies savām vērtībām." Laba atziņa! Atveram Latvju dainas:
"Sliņķis guļ žogmalē, –
Vai, dieviņi, līdzi man!
Kustin", sliņķi, kājas, rokas,
Tad dieviņš tev līdzēs."
Šīs atziņas ir iestrādātas Latvijas paražās un likumos. Pat par uzticētu privātu mantu Komerclikums prasa vadītājam rūpēties kā kārtīgam un rūpīgam saimniekam.
Mums ir jāatjauno vērtība, kad arī par valsts mantu no vadītājam tiek pieprasīts rūpēties kā kārtīgam un rūpīgam saimniekam