Janvāra sākumā sniega tīrīšanas laikā man pilnīgi un galīgi salūza sniega lāpsta. Nolēmu sildīt ekonomiku un kādā Rīgas veikalā iegādāties tik nepieciešamo izstrādājumu.
Man par lielu pārsteigumu Rīgas lielāko supermārketu plauktos sniega lāpstu nebija. Darbinieki laipni plātīja rokas un purināja galvu. Lāpstas nebija nopērkamas arī pie tirdzniecības centriem izvietotajos mājturībai domātajos specializētajos veikalos. Pat veikalos, kuros vēl pirms pāris nedēļām sniega lāpsta bija nocenoto preču klāstā, no tām nebija ne vēsts.
Pēc pieciem veikaliem mēģināju salāgot notiekošo ar tirgus ekonomikas teorijas pamatlicēja Adama Smita piemēriem. Tirgus taču ir neredzamā roka, kas nosaka, ka, realizējot savas egoistiskās intereses, tiks saražots tieši tas, kas nepieciešams sabiedrībai kopumā. Skaistākais piemērs bija ilustrācijā par pannu un kastroļu pieprasījumu un piedāvājumu. Ja pircēji vairāk pieprasīs pannas, tad cena pannām kāps, un tās piegādāt tirgum būs izdevīgāk. Savos bezgalīgajos sniega lāpstas meklējumos ievēroju, ka supermārketos nav nekādu silto cimdu, nav nopērkamas vilnas zeķes, nav nopērkamas, un viss. Pat ne par kādu naudu. Sniega lāpstas meklējumi vainagojās ar negaidītu atradumu kādā ieputinātā nelielā privātā tirgotavā Matīsa tirgū un veikalā noliktavā Depo. TV sižeti vēsta, ka ļaudīm, kas visaukstākajā janvāra laikā (kad temperatūra sasniedza mīnus 30 grādu) mēģināja savus plānos mētelīšus nomainīt un iegādāties laika apstākļiem atbilstošas drēbes, tik viegli vis negāja. Tirdzniecības centru veikali jau ir izvietojuši pavasara kolekcijas. Pieprasījums ir – piedāvājuma nav nekāda.
Vai to saimniekošanas modeli, kurš ir ieviesies pie mums, vispār var saukt par tirgus ekonomiku?
Šo jautājumu uzdevu arī tirdzniecības nozares vidējiem priekšniekiem. Tie man zvērēja, ka lāpstas Latvijā vairs neražo un nekad neražos, ka visus pasūtījumus tikai apkopojot un sūtot uz Ķīnu. Pasūtījumi 40–90 dienas ceļo uz Eiropu, un tad vairumbāzes tos sadalot pa veikaliem. Pasūtījumi esot sabalansēti un izrēķināti jau labu laiku iepriekš. Barga ziema netika prognozēta. Globāli sasilstam, tāpēc preču apjomi tika pasūtīti kā katru gadu. Šogad ziema barga, un apjomi ir nepietiekami. Nepietiekami ne tikai mums, bet daudzviet citur Eiropā. Vācijā, piemēram, janvāra sākumā izbeidzās visa tehniskā sāls autoceļu kaisīšanai. Vasarā sāls netika pasūtīta pietiekamā daudzumā, un tagad sāls raktuves nespēj apmierināt visus pasūtījumus. Tagad no Marokas uz Vāciju vedot tehnisko sāli, bet ar vienu trīs tūkstošu tonnu sūtījumu nepietiekot pat vienai dienai visiem Vācijas autoceļiem.
Labi, Vācijā ir tirgus ekonomika. Nepietiek savas sāls – pērk no Marokas.
Taču Latvijā sistēma tagad ir tāda pati kā PSRS laikā. PSRS sistēmā tirgotāji pasūtīja preces pēc normatīviem, un, ja pēkšņi radās pat nedaudz lielāks pieprasījums, tad prece kļuva par deficītu un pazuda no plauktiem. Rīgā ar drēbēm ļoti aukstam laikam ir tas pats.
Smieklīgi, bet veikalnieku politika maksimizēt savu peļņu, minimizēt iesaldētos apgrozāmos līdzekļus rada tieši tās pašas deficīta problēmas kā PSRS laikos. Tirgotāji neveido liekus krājumus, bet strādā, visu nepieviešamo pasūtot citā kontinentā.
Loģistikas ķēde no Ķīnas ir 60 dienas, un līdz ar to operatīvi apmierināt pieprasījumu nav iespējams. Bēgām no PSRS, bet esam ar tādu pašu deficītu.
Lielais sals atsedz arī citu problēmu loku. Zemākā temperatūrā par mīnus divdesmit grādiem bankomātiem jumtiņi aizbrauca, sadzīves tehnika pārstāja darboties, jo to mehānismu eļļa sasalst, utt.
Izrādījās, Latvijas ekonomikā ir sektori, kas nav gatavi šādam salam. Nekustamā īpašuma cenu kāpums 2004.–2007. gada laikā iedarbojas hipnotizējoši. Ļaudis pārņēma sajūta, ka ekonomiskā izaugsme un nemitīgais progress turpināsies bezgalīgi.
Kaut kas līdzīgs bija novērojams attiecībā uz dažādiem tehnikas standartiem pēdējos 10 gadus. Tika tiražēti stāstiņi par globālo sasilšanu, ka paliks arvien siltāks un siltāks, ka Grenlandes ledi izkusīs jau rīt, bet parīt Ainažos augs palmas un ligzdos pelikāni. Neatkarīgā jau rakstīja, ka globālā sasilšana ir aplams termins, ka precīzāks un tiešāks termins ir klimata pārmaiņas. Taču banku un firmu menedžeri, kuriem ir uzdevums palielināt peļņu un mazināt izmaksas, mītu par nemitīgo sasilšanu izmantoja, lai pamatotu standartu samazināšanu un tādējādi samazinātu izmaksas. Globālā sasilšana un nopietns sals nav bijis trīs ziemas, tad var labi nopelnīt, sagriežot metāllūžņos visus ledlaužus!!! Latvju varenākais ledlauzis Varma netika pārdots tikai sīkas formalitātes dēļ. Ja ir globālā sasilšana un katru gadu paliek arvien siltāk un siltāk, tad var samazināt standartus, tad var lēti veidot bankomātus, neparedzot, ka tie strādās tikai siltā laikā. Globāli sasilstam.
Globāla sasilšanas tēze ļāva atteikties no standartiem un samazināt izmaksas. Tikai citam klimatam domātas sistēmas pārstāj funkcionēt, tiklīdz termometra stabiņš rāda mīnus trīsdesmit.
Šī bija aplama pieeja. Latvija ir un paliks ziemeļvalsts. Pie mums ir iespējamas ziemas ar ilgstoši zemu gaisa temperatūru. Kas tad notiek klimata pārmaiņu ietekmē? Klimata pārmaiņu ietekmē mainās varbūtība, iespēja, cik bieži var notikt viena vai otra meteoroloģiska parādība. Mīnus četrdesmit grādi Latvijā būs novērojami reizi 50 vai 100 gados, bet mīnus trīsdesmit būs novērojami reizi 5 gados. Klimata pārmaiņas neatceļ zemu gaisa temperatūru. Klimata pārmaiņas tikai ietekmē šo rādītāju varbūtību. Ja būs tendence vidējai temperatūrai palielināties, tad mīnus trīsdesmit grādu aukstas ziemas varbūtība Latvijā būs nevis reizi piecos, bet reizi sešos gados utt. Savukārt, ja Ziemeļeiropas vidējā temperatūra sāks pazemināties (tas var notikt arī kopējai temperatūrai palielinoties), tad notiks pretējais, un aukstas ziemas kļūs biežākas utt.
Šīs ziemas mācība ir labi saprotama. Ledlauzi Varma nedrīkst pārdot! Latvijā lietotai tehnikai nedrīkst izmantot Vidusjūras klimata standartus. Latvijas enerģētikas, siltuma, ūdensapgādes utt. standarti ir jāveido, paredzot, ka mehānismiem, transportam un saimniecībai ir jāspēj funkcionēt arī tad, ja ilgstoši gaisa temperatūra ir kā Arktikā. Latvijas standarti ir jāveido tādi, lai ekonomika nesastingtu negatīvas gaisa temperatūras iespaidā.