Jebkuram cilvēkam raksturīgas fizioloģiskās, sociālās un garīgās vajadzības. Tiem, kas bijuši saskarē ar psiholoģijas teoriju noteikti būs pazīstams cilvēka vajadzību piramīdveida iedalījums.
Gan teorija, gan dzīves prakse apliecina to, ka jo hierarhiski augstāka ir kāda vajadzība, jo mazākam cilvēku skaitam tā ir izteikta; piemēram, vēlēšanās pašattīstīties un radīt ko paliekošu, ir izteiktāk raksturīga daudz mazākam cilvēku skaitam nekā vēlēšanās pēc materiāliem labumiem.
Arī ikdienas dzīvē mēs varam vērot, ka tīri personīgās intereses it bieži dominē pār kopējām interesēm.
Lai nonāktu līdz apziņai, ka tavas intereses ir jo cieši saistītas ar lielākas cilvēku kopības interesēm, nepieciešama ilgstoša un mērķtiecīga attīstība. Lielākā daļa cilvēku ir spējīga uz lietām un norisēm raudzīties no savu interešu viedokļa, jau mazāks ir to skaits, kas viegli spēj definēt savas ģimenes un dzimtas intereses, vēl mazāk ir to, kas skaidri izjūt savu piederību kādam novadam. Un pavisam neliels ir to cilvēku skaits, kas spēj definēt un uztvert kā savas personīgās, visas savas tautas kopējās intereses. Tieši tādus cilvēkus tad arī varam nešauboties dēvēt par nacionālistiem.
Taisnības labad jāpiezīmē, ka par nacionālistiem sevi nereti dēvē arī personas, kas nacionālismu saprot vien kā pretstatījumu pret citiem, kas savu piederību spēj formulēt vienīgi no pozīcijas, “kas es neesmu”. Tāds nacionālisms mēdz būt raksturīgs nenobriedušiem pusaudžiem, kam tas ir piedodami, sliktāk, ja šādi savu identitāti formulē jau pieaudzis cilvēks.
Tikai tas, kas patiešām pārzina savas tautas vēsturi, kultūru, saimniecisko un politisko stāvokli un attīstību un savu pasaules skatu apliecina ar radošu darbu, ir uzskatāms par nacionālistu. Un patiesībā, tikai šāds cilvēks arī ir spējīgs kaut ko vērtīgu dot apkārtējiem, pasaulei kopumā. Rainis reiz teica, ka ir tikai lielu un mazu tautu kultūra, internacionālas kultūras nav; ir tikai internacionāla klaidonība. Grūti būtu nepamanīt, ka it visas klasiskās un laiku pārdzīvojušās kultūras vērtības ir radījuši tieši savā nacionālajā vidē izauguši dižgari – mākslinieki, filozofi, zinātnieki. Kosmopolīti un multikulturālisti var līdz apnikumam mēģināt pierādīt, ka cilvēks var “pa tiešo” piederēt visai cilvēcei, taču tā ir fikcija.
Kultūras apmaiņa ir iespējama tikai starp savu kultūru pārzinošiem cilvēkiem. Pēdējos gados ar “kultūras apmaiņu” tiek apzīmētas nenobriedušu pusaudžu apviļāšana svešā vidē. Vienīgais “ieguvums” parasti ir jaunā cilvēka dezorientēšana, ļaujot tam lietas, kas sastopamas arī viņa paša kultūrā, pirmoreiz iepazīt svešā vidē.
No bezsakņu koka ir velti gaidīt bagātīgu augļu ražu. No cilvēkiem, kas nav spējuši pāraugt savas šauri personīgās intereses, velti gaidīt atbildīgu politiku. Faktiski politiķim – valsts vadītājam vienkārši ir jābūt nacionālistam. Pat pats vārds – politika – ir jēdziens, kas cēlies no grieķu valodas ar nozīmi “nodarbošanās ar polisas (pilsētvalsts) lietām”. Tādēļ tikai nacionālists -politiķis ir uzskatāms par politiķi pēc būtības, jo kā gan var vadīt tautu un valsti, neizprotot tās intereses?
Nacionālisti bieži ir pakļauti kritikai par to, ka viņus, lūk interesējot tikai etniskas dabas jautājumi, bet neinteresē sociālie un ekonomiskie. Patiesība gan ir cita; tā kā vairums cilvēku nespēj domāt tautas interešu kategorijās, viņiem ir grūti izprast, ka runājot par tautas interesēm gluži loģiski tiek domāts arī par tautas ekonomisko labklājību. Tādēļ politiķis kurš par centrālo jautājumu savā retorikā izvirza vidējo algu, darbavietas vai pabalstus, liekas daudz pragmatiskāks un saprotamāks.
Arī šīs vēlēšanas būs apliecinājums tam, cik daudzi būs sapratuši, ka tikai nacionālistiska politika, kam vienlīdz būtiski ir gan etniski-kulturālie, gan ekonomiski-sociālie jautājumi, spēs nodrošināt kārtību un stabilitāti.
Ja lidmašīnai darbojas dzinēji tikai vienā pusē, tai jāveic avārijas piezemēšanās. Tieši tādu pašlaik arī piedzīvojam mūsu valsts lidmašīnā. Un ir skaidrs, ka mīksta tā nebūs. Vai tiešām pasažieri nobalsos par jaunu lidojuma mēģinājumu?
