Skolotāji
Šodien savu neapmierinātu pauž skolotāji. Cītīgi pārlasīju protestētāju prasības. Tās ne mazākajā mērā nepārsteidza. Ja nu vienīgi ar to, cik veidos iespējams pateikt, ka vienīgā izglītības problēma ir naudas trūkumā.
Arodbiedrība pieprasa:
• neatkāpties no likumā Par valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzību 2009.gadā 8.pantā noteikto, ka saglabājama mēnešalga (darba alga), kas nav mazāka par divkāršu minimālās mēneša algas apmēru. Nesamazināt samaksu par pamatlikmi;
• nodrošināt profesionālās izglītības pedagogiem, kuri māca vispārizglītojošos mācību priekšmetus, līdzvērtīgu darba samaksu ar vispārējās izglītības iestāžu pedagogiem;
• nepieļaut sociālo garantiju samazināšanu un nodrošināt esošo likumu normu ievērošanu;
• nodrošināt stabila un pārdomāta vispārējās izglītības modeļa „nauda seko skolēnam" ieviešanu, kā arī profesionālās izglītības pieejamību un kvalitatīvu apmācību, kas vērsta uz darba tirgus vajadzībām;
• atstāt Eiropas struktūrfonda līdzekļus IZM rīcībā un veicināt to izmantošanas uzsākšanu, lai saglabātu kvalitatīvas izglītības un zinātnes attīstību ekonomiskās krīzes apstākļos;
• vienošanos ar Valdību par izglītībai un zinātnei svarīgiem jautājumiem, kā arī par „Pedagogu darba samaksas paaugstināšanas programmas 2006.- 2010.gadam" izpildes apturēšanu uz ekonomiskās krīzes laiku.
Kur gan paliek pārējie jautājumi? Skolotāju tiesības, skolēnu pienākumi, skolotāja profesijas prestižs, morālā krīze, audzināšanas funkcijas sašaurināšana, izglītības satura neatbilstība šodienas prasībām, pārmērīgā birokrātija uz skolotāja pleciem. Tā varētu vēl turpināt. Naudas trūkums, protams ir viena no problēmām, bet ne tuvu ne vienīgā un lielākā. Ja likvidētu šīs pārējās, domāju ka attieksme pret darbu skolā mainītos. Pašlaik izskatās, ka skolotāji cenšas novērtēt pārējo problēmu radītās neērtības naudā un reducēt visu uz atalgojumu.
Negrasos noliegt skolotāju darba psiholoģisko slodzi. Deviņos sava pedagoģiskā darba pieredzes gados, esmu pietiekami izbaudījis šīs profesijas jaukās un ne tik jaukās puses. Tomēr nešauboties esmu gatavs uzsvērt, ka gan apmaksātais atvaļinājums, gan skolēnu brīvlaiki, gan, piemēram, Rīgā pašvaldību piemaksas un prēmijas, skolotāja profesiju pilnīgi noteikti padara par pietiekami pievilcīgu arī no materiālā viedokļa.
Skolotāju darbs ir sabiedriski ļoti nozīmīgs. Skolotāji faktiski veido sabiedrību, tās uzskatus un vērtības. Protams, arī mediji, arī ģimene un sabiedrības vide. Un tomēr, skolotāji, jūs esat paraugs!
Jūsu darbs šajā krīzes laikā ir ne tikai audzināt tos, kas vēl skolas solā, bet sniegt mācībstundu arī sabiedrībai kopumā. Parādiet, ka ir kaut kas svarīgāks par piemaksām, runājiet par to, ka nepietiekamā vērība izglītībai ir sekas nepietiekamai vērtībizglītībai un audzināšanai skolā! Visbeidzot runājiet par mūsu valsti un tās nākotni, ne tikai par skolām!
Pirmskara izglītību ieguvusī paaudze spēja iznest cilvēcīgās un tautiskās vērtības cauri kara un okupācijas piecdesmit gadu ilgajai krīzei, daudzi no tiem savu skolā stiprināto nacionālo pašapziņu apliecināja leģiona un partizānu rindās. Pateicoties pirmajiem akadēmiski izglītotajiem jaunlatviešiem un skolotāju semināriem pavērās ceļš Latvijas valsts radīšanai.
Šodien notiekošais ir vakardienas padarīto un nedarīto darbu sekas. Turpinot runāt tikai par atalgojumu, nemainoties pārējiem nosacījumiem, jau drīz būs nepieciešami jauni protesta gājieni. Jau gandrīz droši var pateikt, ka naudas būs aizvien mazāk. Atmesto garozu princips (lai netrako kādu brīdi) vienkārši vairs nebūs iespējams. Un arī trakot nebūs jēgas, jo garozas būs beigušās. Un ko tad? Vajadzīga jauna pieeja. Valstij kopumā.
