Latvju tautas skatieni visas nedēļas garumā bija piekalti TV ekrāniem un radio skaļruņiem, kur varēja redzēt un pat dzirdēt olimpisko Vrubļevski, bet reizēm arī kādu sportistu, kas startēja Pekiniādē.
Zāles basketbolistes un smilšu volejbolisti cīnījās kā lauvas, bet citiem klājās sliktāk: Gulbim gadījās pārāk karsts laukums, Miloslavskim – pārāk slapjš celiņš, džudistiem – pārāk brangi pretinieki, Belohvoščikam pārāk gara distance un īsa vellapēda ķēde, bet Radēvičai kāds pirms Pekiniādes bija piebiedējis bērnu. Labākos panākumus no mūsējiem bija guvis peldētājs Dudū, kurš ātrajā baseinā vienīgais no visiem spēļu dalībniekiem pamanījās nopeldēt lēnāk par savu personīgo rekordu, tāpēc uzreiz pēc izrāpšanās no ūdens viņu apstāja desmitiem TV žurnālistu no visas pasaules.
Arī visas pasaules tautu skatieni nedēļas garumā bija piekalti TV ekrāniem, kur varēja skatīt notikumus Dienvidosetijā, Abhāzijā, Kindzmarauli un citās Gruzijas daļās. «Krietnais Džordžs taču solījās atbalstīt Georgia!» ar kāju pa pēcpusi izsperts no Dienvidosetijas, vēlāk neizpratnē žēlojās Saakakaakašvili. «Dulburi, es ar to biju domājis Džordžijas štatu, nevis Gruziju!» sodījās Bušs, tomēr apsolījās parunāt ar krievu Medveģevu vai kādu citu puķinu zem četrām acīm. Pavisam skarbi bija Latvijas valstsvīri, kas pieņēma biedējošu paziņojumu par Krievijas un Gruzijas militāro konfliktu. «Krievijas rīcība izraisa nopietnas bažas. Tik nopietnas, ka mēs sākam bažīties par šīm bažām. Labi, šoreiz vēl tā, bet, ja Krievija mēģinās okupēt vēl kādu kaimiņvalsti vai pat divas, tad gan mēs pieņemsim nopietnu
rezolūciju, ko uzkārt uz nagliņas,» bija teikts dokumentā, no kura Krievija tā pārbijās, ka zaudēja nevainību, pašcieņu un leišiem basketbolā.
Lai paustu atbalstu Gruzijai, latvju tauta karināja logos karogus un vimpeļus, litriem un kilogramiem dzēra gruzīnu vīnus un čaču, paģiras lāpīja tikai ar natahtariem, boržomiem un čeburekiem, ēda čahombili, kā arī nosūtīja uz krīzes skarto valsti Godmani. «Eu, vot, to gan nevajadzēja, mums tāpat te jau ar savu Saakakaakašvili ir gana!» pieklājīgi atteicās gruzīnu tauta. Pa burzmu latvju tauta drošības labad iztempa arī azerbaidžāņu, uzbeku, turkmēņu un moldāvu vīnus, kā arī armēņu armanjakus – nu atbalsts bija pausts pavisam pilnīgs un nepārprotams.
Aglona pamazām sāka gatavoties dievmātes Marijas debesbraukšanas dienai, ierīkojot telšu vietas, skatuves, šašliku ceptuves, pārvietojamās grēksūdžu kabīnītes un pastkastītes, lai Marija varētu nosūtīt kārtējo vēstījumu lapsīgajam Lato. Pastiprināta kaujas gatavība tika izsludināta tuvējo rajonu policijas iecirkņos, jo bija pamatotas bažas, ka tiem, kuri redzējuši Marijas debesbraukšanu, varētu rēgoties arī lidojošie šķīvīši, lielizmēra ķirzakas, baltās pelītes un citādi objekti, kas liecinātu par pārmērīgu intoksikāciju.
Kaut gan Jūrmalā notikušo Jauno zvilni bija kritizējuši visi, kam vien nebija slinkums, vienīgo sakarīgo atbildi krievu šovbiznesam sniedza Aija Ambera. Viņa aizrullēja līdz Sočiem, nodziedāja Bože, carja hraņi un iemeta Melnajā jūrā tautisku vainadziņu, kas patiesībā kalpoja kā NATO lidmašīnu mērķa noteicējs. Lai uzmundrinātu publiku, Ambera savaldzināja frizieri Zverevu, un viņa draudziņam Moisejevam neatlika nekas cits kā meklēt patvērumu Millera skavās.
Uz Prāta vētras koncertu Mežaparkā sagāzās 45 000 apmeklētāju, kas momentā gāzās iznīcināt teritorijā pieejamos popkorna, desiņu un konfekšu Gotiņa krājumus. Rindas veidojās milzīgas un visiem šīs mantas tāpat nebūtu pieticis, tāpēc vīlušies cilvēki aiz neko darīt nolēma pamest acis arī 360 grādīgās skatuves virzienā un ieraudzīja tur Renāru Kauperu ar VVF, kas duetā izpildīja Mans brālis Kanādā, bet pats es Čikāgā. «Ak, šausmas, vai tad šodien atkal referendumdums?!» sabijās tauta, teciņus vien metās uz izeju pildīt savu pilsoņu pienākumu un sasprūdināja tramvajus no zoodārza centrālās Eskimo tirgotavas līdz Bērnu pasaulei un Radio ielas kanālmalas apstādījumiem.