Pekiniādē turpinājās niknas cīņas, kurās ja ne labākais, tad interesantākais no mūsējiem izrādījās Stasis Olijars.
Viņš gan uz starta, kā vienmēr, tā arī neizgāja, toties izdomāja jaunu olimpisko disciplīnu – 50 metru skrējienu ar dakšiņu pakaļā. Tiesa, arī uz šā skrējiena startu Olijars pats neieradās, jo bija iedzīvojies kājas mazā pirkstiņa naga muskuļa divkāršā plīsumā, tomēr viņam vienalga tika pasniegtas balvas – Fadejeva vārdā nosauktā tualetes papīra ruļļa bronzas skulptūra, Latvijas hokeja izlases piemiņas emblēma Tiesnesis cūka, kā arī akvarelis Saule lec, Bružiks gatavojas un šakāļa izbāznis ar Eiroparlamenta deputātes autogrāfu. Nākamreiz uz olimpiādi braucot, Olijars solījās vismaz kādam iekost plecā, ausī vai medaļā – lai vismaz tā izskan Latvijas vārds starptautiskajā apritē.
Arī citiem Latvijas delegācijas pārstāvjiem objektīvu apstākļu dēļ neizdevās parādīt labāko sniegumu. Kanoistam Ežmalim poļu pani bija piemirsuši atsūtīt laivu, tādēļ viņam nācās sēsties no bērza tāsīm darinātā kajakā un airēt ar vecu koka pavārnīcu. Smukajām basketbolistēm beidzamo divu gadu laikā oranžā bumba bija piegriezusies kā rūgta nāve, un viņas lielāko daļu enerģijas tērēja, strīdoties ar treneri, ķemmējot veikalus un veidojot pirmās olimpisko nozīmīšu kolekcijas. Riteņbraucējs Belohvoščiks gan domāja, ka uzdevumu izpildījis, taču izrādījās, bija sajaucis pirmo desmitnieku ar pēdējo, savukārt šķēršļu skrējējiem uzrādīt labus rezultātus traucēja šķēršļi, kurus kāds nezin kāpēc bija salicis distancē. Pavisam škrobīgs bija 200 metru skrējējs Arājs, kuram neviens nebija pateicis, ka bez viņa minētajā distancē startēs arī citi konkurenti.
Vistrakāk gan gāja Saeimas deputātam Vitjkam Ščerbatiham: kamēr viņa treneris aizskrēja uz vietējo bufeti nodzīt nervu stresu ar sotaciņu, konkurenti paslepus Vitjkam uz svariem uzlika celt tonnu. Notikušais tika novērtēts kā politiska provokācija, tāpēc ZZS birojā uzreiz tapa sacerēta un nosūtīta telegramma ar tekstu Būsi mūsu lokomotīve arī nākamajās vēlēšanās! VVF Zatlers gan pārklausījās un jau atsūtīja apsveikumu sakarā ar uzvaru pār ķīniešiem ceturtdaļfinālā, turklāt steidzamības kārtā uz olimpiskās arēnas skatītāju vietām tika deleģēti visi daudzie bijušā premjerīgā Kalvīša VIP dēli, taču nekas nelīdzēja. Nu beidzot visiem tapa skaidrs, par ko Gustavo ir iedomājies, Prāta vētras dziesmā dziedot "tas tak nav zelts, tā nav pat bronza...".
Lai gan vēl nebija nodzēsta Pekiniādes uguns un pat līdz galam apžuvusi BMX trase, latvju tauta pamazām meta mieru glūnēšanai zilajos ekrānos un posās uz kārtējo referendumdumu, lai nobalsotu par bagātām vecumdienām pašiem, lieliem sociālajiem nodokļiem bērniem, nosprāgušu govi kaimiņam un Saeimas atlaišanu. Referendumdumēšana gan īpaši skaļi neizskanēja, jo reklāmas klipa Pensiju zelta mirkļi demonstrēšana basketbola fināla pārtraukumā izmaksāja pārāk dārgi, savukārt Štokiju neviens uz televīziju neaicināja, jo socioloģiskās aptaujas liecināja, ka viņa ģīmis jau sen visiem ir piegriezies.
Kārtējiem latvju aviācijas svētkiem gatavojoties, Tukuma topinambūru dobē dzērumā iežāvās kārtējā lidmašīna, iznīcinot pusi no lokālajiem mazās aviācijas spēkiem un praktiski visu Latvijas topinambūru ražu. Taču vēl traģiskāk gāja Ādažos, kur acīmredzami pretvalstiski noskaņota priede uzskrēja NBS džipam, lika tam kūleņot un visādi citādi apdraudēt valsts drošību. Par to tika iesniegta Ārlietu ministrijas nota – vienalga kam, kas tikai būtu gatavs to izņemt no pastkastītes un uzkārt uz nagliņas tualetē. "No Krievijai sūtītajām notām jau arī nav lielākas jēgas," prātīgi piebilda ārlietu Riekstiņš.
Krievija tikmēr turpināja solīt, ka tās armija kaut kad atstās Gruzijas teritoriju. "Protams, mēs to izdarīsim – ne vēlāk par piektdienu, bet ne agrāk, kamēr amerikāņi aizvāksies no Irākas, Tbilisi atzīs Dienvidosetijas un Abhāzijas neatkarību, Saakašvili pakārsies savā šlipsē, tiks pierādīta sniega cilvēka eksistence un nodibināts kontakts ar citplanētiešiem," bija sacīts Krievijas paziņojumā. Pasaules demokrātiskā sabiedrība par to kļuva varen pikta – izteica Krievijai aizrādījumu, parādīja dzelteno kartīti un mēli, kā arī izslēdza no Pasaules biškopju asociācijas un Burkānu mīļotāju federācijas, pie viena piesoloties arī nekad vairs neskatīties Šerloku Holmsu ar Vasiliju Ļivanovu galvenajā lomā.
Latvju ārlietu ministrija, ārlietu komisija, ārlietu prezidents un ārlietu apkopēja nekādi nespēja vienoties, kuru sūtīt uz ANO par nākamo vēstnieku. Tautas partija gribēja tikt vaļā no Paegles, kura kaut kur kaut kad kaut ko sliktu bija pateikusi par lidināšanos mākoņos, savukārt prezidenta kancelejai bija apnicis Stiprais, kurš mūžīgi izrādījās gudrāks par priekšniecību. Pretēji vispārpieņemtajai diplomātiskajai praksei šīs un citas kandidatūras tika plaši apspriestas publiskajā telpā un pēc tam pat sarīkots telefonbalsojums, kurā kā ierasti uzvarēja Vidzis ar Abramovu.