Izglītības nākotne – ne mazāk svarīgs jautājums par medicīnas problēmām. Diemžēl par to runā, par to debatē reti un visnotaļ vienpusīgi. Tā iegājies, ka parasti runas grozās ap slinku mācīšanos, jaunu zināšanu nepieciešamību utt. Nav saprotams, kur palicis otrs, 21. gadsimtā ne mazāk svarīgs skolu jautājums, proti, skolēnu augstāko domāšanas prasmju attīstīšana? Pietiek taču meklētājserverī Google uzklikšķināt „developing higher order thinking skills”, lai pārliecinātos, kāds rakstu klāsts veltīts šim jautājumam. Tostarp pedagoģijā tas ir degpunktā jau kopš pagājušā gadsimta, kad ASV izglītības komisija konstatēja, ka, neskatoties uz apgūtajām zināšanām, daudzi skolēni nav spējīgi paši domāt. Ko vērta tāda izglītība? Tieši tādēļ ASV izglītības politiķis D.H.Pinks 2005. gadā arī uzsver, ka izglītībā „ar zināšanām vien ir par maz. Šodien spējas ir visbūtiskākās”.
Kopš 1982. gada ASV speciālisti strādā, lai attīstītu skolēnu augstākās domāšanas prasmes. Tostarp joprojām tiek meklētas tā saucamās universālās domāšanas operācijas, kas derētu dažādiem dzīves gadījumiem. Krievijā cīnās par tā saucamo „attīstošo apmācību”, kas spētu vienlaikus dot gan zināšanas, gan attīstīt svarīgas domāšanas prasmes. Īsi sakot, darbs notiek. Kur ir Latvijas devums? Ja ne devums, tad vismaz viedoklis. Vai mūsu skolēniem ar domāšanas prasmēm viss kārtībā? Ir taču novērots, ka prātu attīstībā skolēni ir gājuši nevis uz priekšu, bet atpakaļ. Acīmredzot ne bez sekām palicis tas, ka „konsolidējošas taupības nolūkos” esam izstūmuši uz interešu (izvēles) izglītību tieši humanitārā cikla procedurālos (mūzika, dzeja, rokdarbi, teātra spēle, dejošana utt.) priekšmetus, kuri, kā rāda Somijas pieredze, vislabāk kalpo svarīgu domāšanas operāciju - anticipācija, simultānuztvere, īslaicīgās atmiņas apjoms un citu smalki sajūtamu psihisko vērtību apgūšanai. Latvijā nule modē nācis vārds „kompetence”. Bet tas jau nav nekas cits kā zināšanas plus domāšanas prasmes. Kā būs ar kompetencēm, ja ar domāšanas prasmēm nav īstas skaidrības? Jācer taču, ka prasmju attīstīšana neaprobežosies ar zeķu lāpīšanas vai trauku mazgāšanas prasmēm, ka mērķi būs augstāki.
Tostarp jaunākie pētījumi neiropsiholoģijā ir sensacionāli. Patīk vai nepatīk kādam, bet izrādās, ka visefektīgākais līdzeklis augstāko domāšanas prasmju attīstīšanā un smadzeņu sakārtošanā ir mūzikas instrumentu spēle! Skolēni, muzicējot, paralēli muzikālo prasmju apgūšanai un psihofizisko iemaņu „uzķeršanai”, gluži kā nemanot attīsta arī tā saucamās augstākās domāšanas prasmes! Vai mūzika būtu 21. gadsimta skolas galvenais priekšmets un pūles atrast kaut ko labāku ir vispār liekas? Starp citu, kā citādi lai izskaidro kādā ASV universitātē atklāto, proti, 93% cilvēku no ASV augstākās intelektuālās elites jaunībā nodarbojušies ar muzicēšanu. Vai domāt, ka tā tikai nejaušība?
Ja šobrīd kādi gatavojas nākt klajā ar strukturālām reformām izglītībā, par iepriekšminēto būtu jātiek skaidrībā. Pasaulē pazīstamais radošuma apoloģēts E. de Bono taču nemitas atkārtot, ka „mums jātrenējas sajust vērtības”, ka bez tā „radoša darbība būs veltīgs laika izniekojums”. Tātad - vai iecerētās strukturālās reformas izglītībā iet pareizu ceļu, vai atkal braucam grāvī?