Tā kā bedrē krītam straujāk nekā spējam saskatīt bedres dibenu, mums vajag kvalitatīvāku izpletni, bet tas prasa lielākus naudas ieguldījumus, līdz ar to nākšoties vai nu nogriezt izdevumus, vai būšot jāpaceļ kāds nodoklis. Piemēram, akcīzes degvielai.
Tāda doma izskanēja Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča vakardienas intervijā Latvijas Radio. Jā, jo dziļāk mežā (lasi – krīzē), jo resnāki partizāni: šķiet, drīz akcīzes nodokli ieviesīs un pēc pāris mēnešiem paaugstinās arī gaisam, kas ieplūst no aizjūras... Pēcāk Finanšu ministrija gan atsaucās, ka neplāno rosināt kādas būtiskas izmaiņas nodokļu politikā, jo nule – 1. februārī – akcīzes nodoklis degvielai jau tika paaugstināts: par 18% benzīnam un par 21% dīzeļdegvielai. Pie acij un maciņam tīkamajām cenām degvielas tirgotāji pieskaitīja kādus piecus santīmus par litru, un mēs, vēl tikai ar pusmutīti vaidēdami, maksājam par savu vairāk vai mazāk ēdelīgo automašīnu bāku piepildījumu.
Nu varam gatavoties vaidēt ar pilnu muti: Rimšēviča kungs ar vienu roku ierosina "valdībai domāt" par degvielas akcīzes nodokļa paaugstināšanu, bet ar otru – "sildīt ekonomiku". Nez kā to vienlaikus var izdarīt? Ekonomikas sildīšana nozīmē radīt jaunus uzņēmumus un darba vietas, līdz ar to – nodokļu ieskaites paaugstināšanos. Degvielas akcīzes nodokļa paaugstināšana nozīmē ražošanas izmaksu augšanu, kas nekādā veidā nesildīs ekonomiku. Degvielas cenas pieaugums ietekmēs inflāciju, bet šis nu noteikti nebūs tas gadījums, kad inflācijas kāpumu varēsim uzskatīt par ekonomiskās izaugsmes rādītāju...
Man kā vienkāršajai latvju zemes iedzīvotājai un nodokļu maksātājai nepavisam nav skaidrs, kāpēc Rimšēviča kungs un pārējie atbildīgie kungi, it kā būtu granti saēdušies, klusē par to, ka akcīzes nodokli varētu paaugstināt, piemēram, alkoholam un cigaretēm. Ja pareizi izprotu jēdzienu pirmās nepieciešamības prece, nedz alkoholu, nedz cigaretes – pretēji degvielai – tā kā nevar pieskaitīt pie tām, un būtu tikai veselīgāk, ja šie labumi maksātu trīs līdz piecas reizes dārgāk, pateicoties augstam akcīzes nodoklim. Vai pīpmaņi nepirktu savas zārka naglas? Protams, pirktu. Vai alkoholisko dzērienu fani neiegādātos savas stikla desas? Nu, protams, iegādātos, kur tad viņi liktos! Un tikai nevajag man stāstīt, ka cenu drakoniskas paaugstināšanas gadījumā zeltu un plauktu alkohola un cigarešu kontrabanda: dažādu veidu policijai beidzot būtu lieliska iespēja parādīt sevi no darbīgās puses, tvarstot un žmiedzot šņabja un pīpju slepenos izplatītājus. Un vispār: ja arī kāds procents dūmu un grādu atkarīgo ļautiņu, pateicoties cenu kāpumam, atsacītos no saviem stulbajiem ieradumiem, tas būtu tikai ieguvums viņiem pašiem, viņu draugiem un radiniekiem.
Ir vēl viens lauciņš, ko gādīgais Rimšēviča kungs aizmirsa pieminēt: tās ir azartspēles. Laikā, kad nodoklis dramatiski tika palielināts presei, tūrisma nozarei, medikamentiem – azartspēļu turētāji, sataisījuši gudras sejas, klāstīja, ka valsts zaudēšot cik tur miljonus latu, ja viņiem paaugstinās nodokli. Skaidrs, no pārējām nozarēm valsts neko nezaudēs, bet, ja nodokļu ieņēmumi samazināsies tieši no azartspēlēm – valsts aizies pa burbuli. Klau, mēs neesam jau pārāk dziļi mežā iebriduši? Vai tie partizāni nav kļuvuši pārāk resni? Atklāti sakot, azartisti ar visiem saviem eventuālajiem miljoniem un savām zaudētavām varētu pārcelties uz kādu neapdzīvotu salu un pārkrāmēt naudas paciņas no vienas kabatas otrā. Tak jau būtu mazāka skāde: diez vai šodien nodokļos samaksātie azartspēļu miljoni spēj atsvērt desmitiem sagrautu dzīvju un bezjēgā izšķiestu naudu un laiku. Tā ka – lai tie partizāni labāk paliek mežā.