Bolšteins un deputātu kvotas
«Mēs, latvieši, sev uzcēlām jaunu, staltu ēku – savu valsti. Sveša vara grib piespiest, lai mēs to paši noārdām. Es nespēju piedalīties.» Tā savā pirmsnāves vēstulē rakstīja Lāčplēša Kara ordeņa II un III pakāpes kavalieris, Latvijas Robežsardzes priekšnieks Ludvigs Bolšteins. Viņš izdarīja pašnāvību 1940. gada 21. jūnijā – četras dienas pēc tam, kad Latviju okupēja PSRS karaspēks. Bolšteins atdusas Brāļu kapos, un viņa miers ir mūsu goda lieta. Ar viņu kopā mūžīgā mierā guļ latviešu karavīri – Brīvības cīnītāji, leģionāri, strēlnieki, komunistu nobendētie Latvijas armijas virsnieki...
Bet blakus Ludvigam Bolšteinam ir apglabāts arī kāds NKVD apakšpulkvedis Jānis Cinis, LPSR iekšlietu tautas komisāra vietnieks, kas parakstīja slēdzienu par 2479 Latvijas pilsoņu izvešanu uz Sibīriju, no kuriem ļoti daudzi tur gāja bojā. Cinis nav vienīgais slepkava, kas Brāļu kapos aprakts blakus Latvijas patiesajiem varoņiem: kad atnāca asiņainā padomju vara, tā nekaunējās blakus Brīvības kareivjiem pierakt savus bendesmaisus. Padomju okupācijas gados neviens neuzdrošinājās pacelt balsi pret visādu padibeņu aprakšanu Brāļu kapos. Taču šodien ir 2016. gads, un šķiet, ka ir iespējas pārapbedīt Brāļu kapiem nepiederošas personas. Arī domāšana, salīdzinot ar padomju okupācijas gadiem, ir mainījusies. Bet varbūt es kļūdos? Varbūt šodien valdošā vienaldzība jau ieēdusies apziņā kā indīgs pelējums, ko nenomazgāt? Negribas tam ticēt, jo ļaužu tūkstoši, kas ar pateicību un prieku piedalās 11. novembra gaismas radīšanā, to dara bez uzspēles, ar patriotismu, kas nāk no sirds dzīlēm.
Lāčplēša dienā arī mūsu valdītāji lika ziedu vītnes pie Mūžīgās uguns, pieminot par Brīvību bojāgājušos. Protams, svinīgajos, aizkustinājuma pilnajos mirkļos neviens neiedomājās par visādiem ciņiem, ar kuru paliekām pilni Brāļu kapi. Tad jāiedomājas vismaz pēc tam - nu jau dažas dienas pagājušas kopš 11. novembra, un Brāļu kapi joprojām tiek apkaunoti, bet tur apglabāto Brīvības cīnītāju piemiņa - piesmieta. Brāļu kapi ir monumentālās tēlniecības paraugs, visi ir lepni, ka mums ir ģeniālais Kārlis Zāle, kas radījis šo izcilo ansambli. Taču - ko domā tie, kas valstiskā augstumā liek puķes Brāļu kapos? Droši vien zina, ka tieši pirms 80 gadiem 11. novembrī tika svinīgi atklāts šis memoriāls. Un pavisam noteikti zina, ka, lai pilnībā restaurētu Brāļu kapus, nepieciešama summiņa - ne liela, ne maza -, tikai kādi divi miljoni eiro.
Brāļu kapu restaurācijai valsts ik gadu atvēl smieklīgu summu - 36 000 eiro. Savu artavu dod Rīgas dome, savu - sabiedrība, kārtējo reizi ziedojot. Katrā ziņā valsts devums ir vismazākais. Brāļu kapi pieder tautai, tāpēc nevienam - ne Rīgas domei, ne valstij - nav iespējams piestādīt rēķinu. Apsaimniekošana atdota Rīgas pieminekļu aģentūrai, un tā ar Dievu uz pusēm pa ceturtdaļsolītim atjauno te kreisās puses zirgus, te labās puses šķēpus, te aizmugures puses vārtus... Nav saprotams, kāpēc neviens no tiem, kas varā iesēdušies, nerosina konkretizēt Brāļu kapu statusu, lai atbilstoši tā svarīgumam tiktu piešķirts ne tikai nepieciešamais finansējums, bet arī rastos iespējas pārapbedīt Brāļu kapu statusam nepiederīgas personas. Bet līdz tik drosmīgiem politiskiem lēmumiem mūsu Saeimas deputāti acīmredzot vēl nav izauguši.
Bet nauda šādiem pasākumiem, domāju, atrastos. Ir taču tā dēvētās deputātu kvotas, par kurām vēl septembrī tika lauzti mieti. Kvotas ir konkrētas naudas summas, kas deputātiem tiek piešķirtas no valsts budžeta, un tās ikviens deputāts var izmantot kādam sabiedriskam mērķim. Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (Nacionālā apvienība) tolaik radiofonā teica, ka šīs kvotas ir iespēja atbalstīt sabiedrībai sasāpējušas un ļoti būtiskas lietas. Nu, lūk! Nevienam deputātam tad nebūs jāmežģī smadzenes, domājot, kuram pagastam aizbīdīt naudu tenisa korta celtniecībai, lai nākamajās vēlēšanās visi pagasta tenisisti par viņu balsotu. Sametiet, tautas kalpi, savas kvotas vienā maisā un atdodiet Brāļu kapiem! Akurāt divi miljoni eiro sanāks. Gan zirgus, gan šķēpus, gan vārtus atjaunos, arī Bolšteins kapā negrozīsies, blakus sajuzdams savas valsts slepkavu guļam, bet deputāti būs vismaz vienu prātīgu darbu padarījuši.