Noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanai ir jābūt preventīvam rīkam, lai izmeklēšanas un tiesvedības ceļā skaidrotu reālo mantas izcelsmi un lemtu par mantas tālāko likteni – konfiskāciju, atgriešanu likumīgajam īpašniekam (tostarp, noziedzīgā nodarījumā cietušajam) vai par aresta atcelšanu un procesa izbeigšanu. Ik gadu Baltijas valstīs tiek aizturēti vairāki tūkstoši, pat miljoni eiro un mantas, tomēr Latvija šajā jomā ir pirmrindniece.
Iesaldētie naudas līdzekļi 2020. gadā pēc FID datiem Latvijā ir 429,41 miljoni eiro. Redzams, ka pagaidām pēc Latvijas FID pieprasījuma tiek iesaldēti likvidēto kredītiestāžu un esošo kredītiestāžu klientu līdzekļi, salīdzinoši mazāko daļu - 3,78 miljonus - sastāda citas finanšu iestādes un pakalpojumu sniedzēji. Pēdējo gadu laikā, kad uzsākta ‘’naudas šķīstības revolūcija’’ Latvijā, ir par 3 reizēm samazinājusies naudas plūsma caur mūsu finanšu sistēmu. Sākotnēji tas var šķist labi - esam paveikuši uzvedumu, tomēr uz kā rēķina?
Uzmanība ir jāpievērš nevis līdzekļu konfiskācijai gadījumos, ja ir iegūti neapgāžami pierādījumi, bet gan visam procesam un tā kvalitātei kopumā - sākot ar naudas līdzekļu iesaldēšanu ar FID rīkojumu, turpinot ar procesa uzsākšanu un izmeklēšanu, beidzot ar lēmuma pieņemšanu par mantas likteni. Šoreiz gan vairāk ir jāakcentē procesa kvalitāte.
Uzreiz gan jānorāda, ka noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskācijas lietas ir sarežģītas, un ir gadījumi, kad naudas līdzekļi ir atsavināti pamatoti, tomēr lielā daļā gadījumu situācija nav viennozīmīga, ko risināt nepalīdz arī pašreizējā procesuālā kārtība, kuras normas rada ļoti smagu kumulatīvu efektu arestēto līdzekļu īpašniekam. Runa ir par tiesību normu kopumu: KPL 124.panta 6.daļa (ticamības pārsvara standarts attiecībā uz mantas izcelsmi), KPL 125.panta 1. daļas 7.punkts (mantas noziedzīgas izcelsmes legālā prezumpcija), 125.panta 3.daļa (‘’legalizēšanas darbības’’ kā pamats fakta legālai prezumpcijai) un 126.panta 31.daļa (pierādīšanas pienākuma pārlikšana uz mantas īpašnieku). Visas uzskaitītas normas kopumā rada vairākus praktiska rakstura iebildumus.
Procesuālās problēmas. Problēma nr. 1 - nesaprātīgs pierādīšanas slogs. Tas attiecas ne tikai uz laika nogriezni, bet arī uz apstākļiem, kas izmeklētāja, prokurora un dažkārt arī tiesas ieskatā būtu jāpierāda izmeklēšanas iestādei, un kas būtu jāpierāda mantas īpašniekam. Piemēram, persona iesniedz savus kontu izrakstus, maksājumu vēsturi, kases ieņēmumus, izdevumu orderus, datus par to, kas tiek glabāts seifos - tā pierādot bezskaidras un skaidras naudas izcelsmi. Tomēr izmeklēšanas iestāde viņam pasaka divas lietas - pirmkārt, mēs neesam droši, ka šī skaidrā nauda ir tā pati, ko noņēmāt no saviem bankas kontiem. Praktiski atspēkot šo pieņēmumu nav iespējams, ja vien netiek uzņemtas fotogrāfijas ar naudas banknošu numuriem pie skaidras naudas izņemšanas procesa. Otrkārt, šis pieņēmums ir absolūti deklaratīvs - mums liekas, ka jums kaut kas tur nav kārtībā, bet kas tieši, mēs pateikt nevaram. Treškārt, dažreiz izmeklētājs nodot lietu, izdalot procesu par konfiskāciju, pasaka - jums nav datu par jūsu ģimenes izdevumiem šajā laikā, tātad jūs nevarat pierādīt, ka jums patiešām šie līdzekļi ir saglabājušies.
Problēma nr. 2 -nereti izmeklēšanas laikā netiek uzdoti papildu jautājumi, lai skaidrotu lietas apstākļus. Būtībā tiek sagaidīts brīdis, kad var izdalīt procesu par noziedzīgi iegūtu mantu no kriminālprocesa, un tad nu persona pati ir vainīga, ka nav centusies uzminēt, par ko sniegt papildu informāciju procesa virzītājiem. Šādus gadījumus varētu nosaukt pat par rafinētu patvaļu.
Atgriežoties pie mantas arestēšanas procesa. Izmeklēšanas sākuma stadijā, tad, kad tiek pieņemts lēmums par aresta uzlikšanu mantai, šie aresti parasti nesatur neko citu, kā tikai FID atzinuma saturu. FID materiālus nosūta policijai vai citai izmeklēšanas iestādei, norādot uz to, kuri darījumi, kuras personas viņiem šķiet aizdomīgi. Tamdēļ, ka izmeklētājam ir nesamērīgi īss laika periods, lai iepazītos ar lietas materiāliem, apsūdzība tiek pamatā balstīta uz FID apkopotajiem materiāliem.
Šajā brīdī pēc būtības nevar izdarīt pieņēmumu, ka manta ir saistīta ar noziedzīga nodarījuma veikšanu, jo izmeklēšana ir pašā sākumā. Loģiski no likumdevēja puses būtu padomāt par to, kurā brīdī un kādā formā izmeklētājam ir jādara zināms savs pieņēmums par mantas noziedzīgu izcelsmi. Jo atspēkot šāda satura lēmumu par aresta uzlikšanu mantai vai uzlikt par pienākumu personai kaut ko pierādīt, kamēr izmeklēšana nav izteikusi skaidru pieņēmumu par mantas izcelsmi, ir nesamērīgi, - faktiski tā ir neizpildāma prasība.
Paņemsim par piemēru līdzīgu situāciju kriminālprocesā. Ir fiziska persona un ir policija, kura veic izmeklēšanu pret šo personu. Pirmā stadija - personu paaicina un pasaka: “Šobrīd jūs esat persona pret kuru uzsākts kriminālprocess, balstoties uz tādu un tādu pieņēmumu, ko jūs par to varat pateikt?” Persona izstāsta sev zināmos apstākļus. Izmeklētāju atbilde neapmierina, jo izmeklēšanas laikā ir atrasti papildu materiāli (kas netiek izpausti), līdz ar ko tiek pieņemts lēmums atzīt personu par aizdomās turēto.
Ir nepieciešams detalizēts regulējums. Lēmums par atzīšanu par aizdomās turēto, apsūdzība - tie ir procesuālie dokumenti, kuru saturs likumā ir noteikts. Savukārt attiecībā uz pieņēmumu par mantas noziedzīgu izcelsmi, kurš pēc būtības ir ļoti tuvs un analoģisks visam minētajam, nav nekādas likuma prasības. Likums apraksta, kam ir jābūt lēmumā par aresta uzlikšanu mantai, bet šis ir lēmums, kas faktiski ir paredzēts procesa nodrošināšanai - tas ir pagaidu pasākums, lai nodrošinātu mantisko jautājumu risinājumu procesā. Līdz ar to ir nepieciešams detalizētāks regulējums par to, kādā veidā, kādā formā procesa virzītājs paziņo par savu pieņēmumu personai attiecībā uz mantas noziedzīgo izcelsmi.
Pretrunas regulējumā. Viens no lielākajiem absurdiem, kas notiek šādu lietu izskatīšanā praksē, ir tajā, kādas personas tiek iesaistītas procesos kā arestētās mantas īpašnieki jeb kriminālprocesa aizskartie īpašnieki. Jautāsiet, cik liela daļa no viņiem ir narkotiku tirgotāji, pornogrāfisko materiālu izplatītāji, veidotāji, organizētās noziedzības pārstāvji? Kolēģu vidū, cik man ir zināms, šādu lietu nav. 99% procenti no maniem klientiem ir komersanti. Pašlaik sanāk, ka regulējums, kas ir iecerēts, lai apkarotu konkrētu noziedzīgo nodarījumu loku, kas ir aprakstīts Eiropas Savienības direktīvā 2014/42, norit ārpus šīs direktīvas tvēruma - par parasto komercdarbību, kuru uz pieņēmumu pamata mēģina nomelnot.
Eiropas Savienības Tiesa ir interpretējusi direktīvu par nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju (Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva 2014/42ES). EST atgādina, ka ar pieņēmumiem vai ‘’pārliecību’’ nepietiek - tiesa var pieņemt lēmumu, pamatojoties uz faktiem un pieejamiem pierādījumiem, tiesas lēmumam jāizriet no reāliem lietas apstākļiem.
Kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā par labu valstij ir atļauts konfiscēt īpašumu, par kuru tiek apgalvots, ka tas pieder personai, kura nav noziedzīgā nodarījuma izdarītāja, ja šai personai nav iespējas piedalīties konfiskācijas procedūrā.
No tā izriet vēl viena nepilnība procesuālajā regulējumā vai, iespējams, tā piemērošanā. Ko var darīt ar noziedzīgi iegūtu mantu - atdot likumīgajam īpašniekam vai valdītājam vai arī konfiscēt, ja šādu īpašnieku vai valdītāju nav iespējams noskaidrot. Ja izmeklēšana uzskata, ka kādai citai valstij nav samaksāti vai ir izkrāpti nodokļi, tad būtībā tiesa ir noskaidrojusi likumīgo mantas īpašnieku, - tā ir ārvalsts, kurai nav samaksāts nodoklis. Atliek vienīgi noskaidrot, cik daudz konkrētajai valstij nav samaksāts, un jāatdod, nevis jākonfiscē. Ja ir notikusi izvairīšanās no nodokļiem, tad ir valsts, kura nodokļus nav saņēmusi. Ja apgalvojums par nesamaksātajiem nodokļiem ir ‘’tukša runāšana’’ un tiek izteikts bez faktiskā pamatojuma, tad īpašums tiek konfiscēts patvaļīgi, neesot pierādījumu kopumam par tā noziedzīgu izcelsmi - izcelsmi no nodokļu nemaksāšanas.
Atbildīgās iestādes bieži vien nodarbojas it kā ar noziedzīgā nodarījuma izmeklēšanu ārpus Latvijas jurisdikcijas, ko gan fiziski, gan organizatoriski mūsu izmeklēšanas iestādes nevar izmeklēt. Piemēram, ko zina Latvijas policija par Uzbekistānas nodokļiem vai likumdošanas niansēm?
Rezultāts - pārāk agresīva, diskriminējoša sistēma ar neefektīvu tiesu kontroli pār FID, par cilvēktiesību ierobežojumiem izmeklēšanas laikā, un ar ļoti ierobežotam pārsūdzības iespējām jau tiesas procesā par noziedzīgi iegūtu mantu. Procesi pašlaik ne tikai tiek uzsākti, konstatējot vien naudas kustību kontos, bet arī lēmumi par konfiskāciju nereti tiek pieņemti uz tā paša pamata, - nauda tiek konfiscēta tāpēc, ka tās īpašnieks ar to rīkojas pēc saviem ieskatiem. Ņemot vērā to, ka katrs ir ieinteresēts nosargāt savu īpašumu, izmeklēšanas iestādes uzliek visu pierādījumu nastu uz arestētās mantas īpašniekiem, nereti izmantojot pret viņiem arī to informāciju, ko nebūtu ieguvuši, ja mantas īpašnieks nebūtu centies kaut skaidrot par mantas izcelsmi izmeklētājam.