Uz jautājumu, kāpēc pie mums ir tik slikti ceļi, Latvijā visbiežāk atbild – tāpēc, ka zog. Šī atbilde nav pat apspriežama. Ja mašīna iebrauc bedrē, viss skaidrs – asfalts nozagts un tā vietā uz ceļa noklāts nez kāds draņķis. Vai tad ne? Kas zog, kur zog un kādā veidā zog, vairs nav svarīgi.
Galvenais, ka atrasts iemesls. Grēkāzis. Grēkāži dzīvē ir absolūti nepieciešami, jo ļauj ar vieglu sirdi dzīvot tālāk kā līdz šim. Ja grēkāža nav, tad jāmeklē īstais iemesls un tas jānovērš. Jāveic pārmaiņas un nevar turpināt kā līdz šim. Tāpēc iemeslus cenšas nobīdīt malā un tā vietā priekšplānā izcelt grēkāžus. Tā tas ir bijis gadu tūkstošiem, un nekas jau nav mainījies.
Tad kas vainīgs pie ceļu sliktā stāvokļa? Nav šaubu par to, ka kaut ko ceļu nozarē zog, tāpat kā visās citās nozarēs un citās valstīs, taču šī zagšana notiek, ja tā var teikt, normas robežās un nav noteicošais iemesls ceļu katastrofālajam stāvoklim. Kas par to liecina? Vairāk nekā četrus gadus par ceļiem atbildēja kādreizējais satiksmes ministrs Ainārs Šlesers. Tolaik sabiedrībā cirkulēja dažādi šausmu stāsti par ceļu izmaksām Latvijā un citās valstīs, par to, kādas tik lētas, bet nekam nederīgas vielas tiek iestrādātas ceļu klātnē utt. Tajā pašā laikā politiskā policija, tautā saukta par knābi, par katru cenu centās Šleseru noknābt. Viņš tika klausīts, vērots un izsekots gadiem. Lai arī visas šīs ilggadējās sekošanas sausais atlikums bija pietiekami skaļš – Saeimas atlaišana, tam ar ceļu stāvokli nebija nekāda sakara. Tur Šlesera knābātāji neko nespēja atrast. Ja nu kāds grib par sliktajiem ceļiem vainot zagšanu, tad viņam vispirms jāvelta vēl rupjākās lamas šo zagļu ķērājiem. Neviens pa šiem 20 gadiem nav notiesāts par zagšanu vai kukuļņemšanu (došanu) ceļu būves nozarē. Tātad, ja zog normas robežās, tad kur problēma?
Problēmas sakne ir tik triviāla, ka pat kauns teikt. Ceļi ir nožēlojamā stāvoklī, jo hroniski, divdesmit gadu garumā tiem tiek piešķirts mazāk resursu nekā nepieciešams tikai esošā stāvokļa uzturēšanai vien. Nemaz nerunājot par attīstību. Tas nozīmē, ka ceļu tīkls valstī gadu no gada pasliktinās un tā savešanai kārtībā nepieciešams arvien vairāk naudas. Gadu tūkstošu mijā deficīts ceļu nozarē bija sasniedzis miljardu latu, bet tagad šis iztrūkums jau ir trīs miljardi. Pie triju miljardu deficīta var runāt par zagļiem kaut līdz aizsmakumam, no tā ceļi labāki nekļūs.
Otrs iecienīts mitoloģisks grēkāzis ir Einārs Repše, kura premjerēšanas laikā tika likvidēts ceļu fonds un autobraucēju samaksātie akcīzes nodokļi nonāca nevis ceļu būvē, bet gan kopējā katlā. Tas ir, silē. Repše ir mitoloģisks grēkāzis, jo 2003. gadā, kad autoceļu fonds tika likvidēts, ceļu uzturēšanas deficīts jau bija pusotra miljarda latu un ar katru gadu turpināja pieaugt. Pat ja Repše nebūtu fondu likvidējis, tāpat tas mūsu ceļus neglābtu. Tad ko darīt?
Ir divas iespējas. Viena – turpināt muldēt par zagšanu, visā vainot Repši un skatīties, kā ceļi turpina brukt. Otra iespēja ir sākt tos labot. Mērķtiecīgi un masveidīgi. Kāpēc tos nelabo? Tāpēc, ka kādreizējais premjers Šķēle kopā ar savu mediju patronesi Ēlerti 1996. gadā par Latvijas galveno uzdevumu pasludināja nevis ceļu sakārtošanu, bet gan bezdeficīta budžetu. Kopš tā laika no ekonomikas viedokļa otršķirīgais budžeta deficīta lielums ir kļuvis par valsts galveno ekonomisko rādītāju un sabiedrība aklā ticībā to ir pieņēmusi kā aksiomu. Tā vietā, lai vēl deviņdesmito gadu otrajā pusē Latvija paņemtu miljardu latu kredītu un ceļus salabotu, budžeta sabalansēšanas vārdā valsts ļāva ceļiem brukt. Toties, kad bija jāglābj Parex banka, tad ne viens vien miljards atradās un mēs šo parādu turpinām atmaksāt, paši nezinot, par ko.
Ko darīt tagad? Sabiedrībai ir jāizdara spiediens uz politisko varu, lai tā ievērojami, par vairākiem simtiem miljonu latu palielinātu finansējumu ceļu nozarei. Ceļu atjaunošanas programma ļautu arī daudziem tautiešiem atgriezties dzimtenē un apturēt izbraukšanu. Kur ņemt naudu? Pasaulē brīvas naudas ir pietiekami. Parex precedents rāda, ka naudu var atrast vienas nakts laikā, ja vien ir patiesa vēlēšanās to darīt. Politiķiem šādas vēlmes nav, jo pagaidām vēl var iztikt ar to, ko viņi vislabāk prot. Ar muldēšanu. Tam beidzot jādara gals.