«Ir jāatrod veids, kā pēc iespējas ātrāk izlikt Grieķiju ārpus eirozonas. Jo ātrāk – jo labāk,» Latvijas Radio stāsta finanšu ministrs Andris Vilks, un viņa teikto plaši citē ziņu aģentūras dažādās valodās. Vēlāk Latvijas Ārlietu ministrija izplatīja paziņojumu, ka šie Vilka izteikumi nav mūsu valsts oficiālā nostāja, un atturas vērtēt ministra personīgo viedokli.
Parasti Latvijas augstu amatpersonu nostāja daudzos valstiski svarīgos jautājumos ir ļoti piesardzīga un nogaidoša. Visbiežāk – nekāda. Šoreiz Vilks ir izteicies tik skaļi, ka viņa teiktais sadzirdēts visā pasaulē. Varētu likties – beidzot mums ir drosmīgs valstsvīrs, kurš nebaidās teikt to, ko domā. Tā arī daudzi Latvijā novērtējā viņa teikto un bija lepni, ka viņš Grieķijas ekonomiku nodēvēja par ļoti vāju (iepretim stiprajai Latvijas ekonomikai), bet latviešus nostādīja daudz augstāk par grieķiem, kuru «mentalitāte neļauj īstenot tādus pasākumus kā Ziemeļeiropā». Iekšējai lietošanai Vilks ar šiem izteikumiem paskaidro, kāpēc nevienā forumā par eirozonas krīzes risinājumiem neviens daudzmaz ievērības cienīgs politiķis vai ekonomists nekad nav cēlies kājās, stāstījis par veiksmīgo Latvijas piemēru un aicinājis to pašu īstenot Grieķijā, Spānijā, Portugālē vai vēl kur citur. Vainīga mentalitāte. Latvieši kā īstenie ārieši esot stoiciski, ar nordiski noturīgu raksturu, iepretim gļēvajiem, bezrakstura dienvidniekiem, kuri neko nespējot. Šāda argumentācija, kā rāda pasaules vēsture, darbojas nekļūdīgi un iespiežas pat visnotaļ saprātīgu cilvēku apziņā. Taču kā ir patiesībā? Latvijā valdošie mēdz uzsvērt, ka pasaulē mūs slavējot par veiksmīgi pārvarēto krīzi. Taču viltīgi aizmirst piebilst, ka tikai paslavē par labi paveiktu uzdevumu, bet nekad nestāda par piemēru citiem. Nevajag spēlēties ar vārdu mentalitāte. Neglaimosim sev, ka latviešu mentalitāti Eiropā vērtē augstāk nekā grieķu, spāņu vai itāliešu mentalitāti. To mēs tikai savā augstprātībā varam iedomāties. Jāpiebilst, ka par nācijas mentalitāti civilizētā pasaulē vispār atturas runāt, jo šis ir tas lauciņš, kur ārkārtīgi viegli iebraukt auzās. Viens ne tā pateikts vārds, un tu jau esi ārpus klubiņa pie margināļiem. Mūs nestāda par piemēru tāpēc, ka Latvijas izvēlētā ceļa sekas tikai mums pašiem nešķiet šausminošas. Mēs paši sev esam veiksmīgi iestāstījuši, ka mūsu izvēlētais krīzes pārvarēšanās ceļš ir visnotaļ pieņemams. Taču absolūtajam vairākumam ārpus Baltijas valstīm šis ceļš šķiet pilnīgs kosmoss. Jebkurš ekonomists Holandē, Jaunzēlandē vai Japānā, paskatoties uz Latvijas ekonomikas rādītājiem 2008.–2010. gadā, šausmās saķertu galvu un kliegtu – ārprāts, cik aplami strādāts! Tieši tāda pati 2007. gadā būtu SEB bankas galvenā ekonomista Andra Vilka reakcija uz jebkuras citas pasaules valsts ekonomiskajiem rādītājiem, ja tie būtu tādi kā Latvijā krīzes gados. Iekšējā tirgū Vilks jau spoguļojas drosmīgās lauvas maskā, bet pasaules acīs viņa tēls izskatās daudz bēdīgāks. Nav runa tikai par neveiklo argumentāciju (citu tautu mentalitātes nonievāšana vienmēr izklausās nožēlojami), bet par elementāru pieklājību. Latvija ir trešā nabadzīgākā valsts ES ar vienu no mazākajām un vājākajām ekonomikām. Tā ir jaunpienācēja Eiropas Savienībā un pat vēl nav uzņemta eirozonā. Tā vēl tikai klauvē pie eirozonas durvīm, mīņājas priekštelpā un lūdzas, lai atver durvis un ielaiž iekšā. Latvija nav Vilka pieminētā ziemeļvalsts Dānija vai Zviedrija, kuras vēlmi iekļauties eirozonā tur jau esošās dalībnieces uztvertu ar ovācijām un plaši atvērtu durvis. Latviju eirozonā neviens īpaši negaida. Šajā situācijā, mīņājoties priekštelpā un sarunājoties caur aizvērtām durvīm, Vilks izsaka priekšlikumu, kuru viņš pats acīmredzot uzskata par tādu, no kura nav iespējams atteikties: «Dzeniet ārā grieķus, viņiem slikta mentalitāte, un laidiet iekšā mūs – latviešus!» Vilka izteikumiem redzu trīs izskaidrojumus. Vai nu viņš mentāli ir palicis ģeogrāfijas fakultātes studenta līmenī un neapzinās, ko ministrs drīkst teikt un ko ne, vai arī izmetis šīs frāzes lielāko valstu kolēģu uzdevumā, lai viņi redzētu reakciju. Vai arī apzināti runā muļķības, lai pēc Hipotēku bankas afēras varētu aiziet no politikas angļu stilā.