Kardināla Jāņa Pujata uzruna dievlūdzējiem Aglonā, kurā viņš izteica pārmetumus homoseksuālisma propagandētājiem, liek kārtējo reizi meklēt atbildi uz jautājumu – kāpēc homoseksuālisma problemātika izraisa tik lielu sabiedrisko rezonansi? Ne vienam vien, izdzirdot pieminam homoseksuālismu, gribas kliegt – nu cik var ņemties ap šo jautājumu?
Pirmajā brīdī patiesi var šķist, ka homoseksuālisma problēma ir ļoti šaura un skar tikai niecīgu sabiedrības daļu. Taču nav nekādu pazīmju, ka tā tuvākajā laikā varētu nozust no sabiedrības aktuālāko interešu redzesloka. Kāpēc? Tāpēc, ka homoseksuālisma kā normas pieņemšana ir stratēģiska robežšķirtne cilvēces apziņas evolūcijā. Problēma nav tajā nenozīmīgajā procentā, kas paši ir homoseksuālisti, bet gan visos pārējos. Notiek cīņa par heteroseksuālo cilvēku prātiem. Visas runas par to – kurš ar ko un kā guļ un kā pret to attiekties apkārtējiem – ir apzināta problēmas nobīdīšana sadzīviskā līmenī, tādējādi maskējot problēmas būtību.
Par homoseksuālismu runāt nav viegli, jo tas tāpat kā jebkurš cits stratēģiskais atbalsta punkts tiek rūpīgi slēpts starp desmitiem viltus orientieru un ir apskalots ar neaptveramu dezinformācijas straumi. Ja mēs gribam objektīvi izvērtēt pilnu kaujas lauka dispozīciju, tad mums jānorobežojas no personiskajām simpātijām un antipātijām. Kāpēc tieši kauja par homoseksuālisma akceptu ir tik svarīga globālajā kultūru karā?
Homoseksuālisms neapšaubāmi ir pretdabiska novirze no normas. Šeit jāuzsver vārds neapšaubāmi, jo, tiklīdz sākas diskusijas par to, vai šī novirze ir dabiska, sastopama arī starp dzīvniekiem, ģenētiski iemantota vai sociālo apstākļu izraisīta, mēs ieslīgstam otršķirīgās detaļās. Tāpat, analizējot homoseksuālismu kā sociālu (bet ne bioloģisku) parādību, būtu jāizvairās no tieša tā vērtējuma. Jāpieņem, ka homoseksuālisms kā novirze nav vēlams, bet vienlaikus nav arī nosodāms līdzīgi kā kliba kāja vai lieks svars. Nosodīt vai atbalstīt pašu homoseksuālismu nozīmē iestāties kādā pusē, un šajā brīdī objektīva analīze beidzas.
Absolūtajam cilvēku vairākumam seksuāla rakstura darbības ar sava dzimuma pārstāvjiem šķiet pretīgas. Tam ir stingrs bioloģisks pamats, jo cilvēks instinktu līmenī ir ieprogrammēts uz sugas turpināšanu gluži kā kiborgs uz noteikta uzdevuma izpildīšanu. Rezultātā homoseksuālisms instinktīvi cilvēkos izraisa nepatiku. Lai homoseksuālismu pieņemtu, cilvēkam jālauž sava pirmatnīgā bioloģiskā būtība. Līdzīgi kā tiek iejāts mežonīgs zirgs, kurš nevēlas pieņemt, ka kāds sēž uz viņa muguras. Raksturīgi, ka pēc iejāšanas šis pats zirgs, kurš tik neatlaidīgi centās izmest no segliem savu apseglotāju, kļūst pavisam rāms un paklausīgs.
Sabiedrība, kura ir pieņēmusi homoseksuālismu kā normu, faktiski zaudē savu bioloģisko identitāti, tās strukturālais serdenis tiek lauzts, un tā kļūst rāma, mierīga un viegli vadāma. Nav mans uzdevums dot šai jaunajai identitātei vērtējumu. Tai ir savas priekšrocības un savi trūkumi. Nenoliedzami patīkamāk dzīvot ir rāmā, mierīgā un neagresīvā sabiedrībā, taču šādas sabiedrības sociālā imūnsistēma ir ievērojami novājināta un tā ārkārtīgi vāji spēj pretoties ārējām ietekmēm.
Homoseksuālisma pieņemšana ir tikai viens no daudzajiem jaunā cilvēka jaunās identitātes elementiem. Sievietes svarcelšanas sportā, multikulturālisms, tolerance un citas ir no tās pašas jauno vērtību sērijas. Intensīva jaunlaiku cilvēku veidošana sākās tikai pēc Otrā pasaules kara, kad sabiedrības agresivitāte noveda cilvēci līdz pašiznīcināšanās slieksnim, un notika neliela atskurbšana no trakā tehniskā progresa skrējiena. Vienlaikus strauji paplašinājās iespējas manipulēt ar sabiedrības apziņu. Tā kā jaunais sabiedriskais uzstādījums pēc cilvēces vēstures mērogiem ir dienas kārtībā pavisam nesen, tad pagaidām vēl ir neiespējami dot tam kādu izšķirošu vērtējumu. Šo vērtējumu dos cilvēces turpmākā attīstības vēsture.
Mēs katrs atsevišķi varam šajā ideoloģiskajā karā ieņemt vienu vai otru pozīciju. Man kā latvietim, nelielas tautas pārstāvim, nešķiet, ka mums vajadzētu nostāties šā sociālā eksperimenta priekšgalā. Lai ar to nodarbojas lielākas tautas. Lai angļi vai franči tiek galā ar savām jaunās identitātes problēmām, un mēs pavērosim – kā viņiem sokas.