Pirms vērtēt potenciālos prezidenta amata tīkotājus, ir nepieciešams skaidri definēt, ko mēs vēlamies redzēt Rīgas pilī. Ir precīzi jāatbild uz jautājumu, kāds prezidents mums vajadzīgs – nācijas līderis, kurš nosaka valsts politisko darba kārtību, vai ceremoniāls lentīšu griezējs un svinīgo runu nolasītājs?
Latvijas Satversme it kā norāda uz pēdējo funkciju. Taču vai mēs gribam strikti sekot šim Satversmes burtam? Vai vispārējās uzticības krīzes apstākļos mēs varam to atļauties? Vaļsirdīgi atbildot uz šiem jautājumiem, veikt izvēli kļūst ievērojami vieglāk. Šobrīd gan ir tikai viens prezidenta amata kandidāts. Pašreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers. Vai viņš kvalificējas nācijas līdera statusam?
Daudzi runā, ka prezidents četros gados esot ievērojami audzis. Ja par augšanu atzīstam iemācīšanos runāt birokrātiskajā jaunvalodā, kas gudri izklausās, bet jēdzieniski neko nesatur, tad prezidents patiešām ir audzis. Zatlera lekcija LU aulā bija spilgts šīs jaunvalodas paraugs. Tā nebija domāta latviešu tautai, jo netika teikta latviešu valodā. Tajā gan tika izmantoti latviešu valodas vārdi, taču tās pamatdoma bija paslēpta birokrātisko signālu valodā. Tajā signālu valodā, kuru ar muguras smadzenēm lieliski saprot sistēmas skrūvītes.
Visa prezidenta runas jēga izsakāma vārdos: «Esmu paudis atbalstu diskusijai...» Nav svarīgi, kādai diskusijai prezidents paudis atbalstu. Svarīga ir izteiksmes forma, ar kuru viņš signalizē auditorijai – būšu elastīgs un atvērts diskusijām, bet pats ar uzstājīgiem priekšlikumiem nebāzīšos. Ar lieku iniciatīvu neizcelšos. Ja prezidents būtu teicis – esmu pārliecināts, ka mums turpmākajos četros gados ir jāizdara tas, tas un tas, jāveic tādas un tādas reformas tur un tur, tad tas būtu pavisam cits uzstādījums nekā – esmu paudis atbalstu diskusijai... Vēl piesardzīgāku formulējumu grūti izdomāt. Taču niansēs slēpjas būtība. Acerēsimies, cik ātri Zatlers mainīja matu griezumu, kad viņam padomdevēji pačukstēja, ka frizūra neatbilst nepieciešami nopietnajam prezidenta tēlam. Daudzi novērotāji atzīmē, ka prezidenta uzvedības stils būtiski mainījies pēc Edgara Rinkēviča ienākšanas prezidenta komandā. Tad rodas jautājums, kāpēc mums vajadzīgs vēl viens starpnieks? Varbūt prezidenta funkcijas var pildīt pats Rinkēvičs?
Esmu pilnīgi pārliecināts, ka Zatlers ir lielisks cilvēks, ar kuru ikviens gribētu draudzēties un kurš pie operāciju galda ir izlēmīgs un no apkārtējiem neietekmējams. Diemžēl nejauši pasprukušais kas es esmu? visprecīzāk raksturo Zatlera maldīšanos Latvijas varas koridoros. It kā jau šo koridoru ģeogrāfiju viņš četros gados ir daudzmaz apguvis. Taču šajos koridoros viņš joprojām ir palicis svešķermenis, lai kā censtos tur valdošajiem uzvedības kodiem pielāgoties un runāt tur ierastajā valodā. Tas sanāk neveikli, un to nevar nepamanīt. Līdz ar to rodas nākamais jautājums – kāpēc ir jāvirza par prezidentu cilvēks, kura kapacitāte šim amatam ir acīmredzami nepietiekama? Kam tas ir izdevīgi? Tiem, kas nevēlas politisko konkurenci. Kam no spēcīga, no malas neietekmējama prezidenta bail. Atcerēsimies politisko greizsirdību, kas politiķiem bija pret Vairu VīķiFreibergu. VVF popularitāte aizēnoja tā laika politiskos līderus, un viņi negrib, lai līdzīga situācija atkārtotos. Zatlers nevienu neaizēno. Patiesības labad jāatzīst, ka Zatlers ir pierādījis, ka spēj ar politiķiem runāt arī stingrā valodā. Taču 2009. gada 14. janvāra ultimāts drīzāk vērtējams kā impulsīva spēka izpausme, nevis spēja ilgstoši turēt spiedienu.
Ir saprotama Vienotības kā politiskā spēka vēlme atkārtoti ievēlēt Zatleru. Vienotība ir uzvarējusi vēlēšanās un šobrīd izbauda vēlētāju piešķirto varu. Diez vai kādreiz tai tiks lielāks varas pīrāgs nekā šobrīd. Zatlers simbolizē esošā stāvokļa saglabāšanu maksimāli ilgu laiku. Tiesa, atsevišķiem Vienotības deputātiem ir personiski iemesli par Zatleru nebalsot, lai ko viņi teiktu publiski. Taču, izvirzot valsts augstākajam amatam cilvēku, kura atbalstam galvenie argumenti ir «viņš ir ievērojami audzis», «nekādas lielas kļūdas nav pieļāvis», «mazākais ļaunums», «var ievēlēt vēl sliktāku», «kāpēc lai par viņu nebalsotu?» utt., par valsti tiek domāts vismazāk. Ja deputāti uz Zatleru paskatās ne tikai no sava politiskā komforta viedokļa, bet valsts attīstības viedokļa, tad grūti nepamanīt, ka Latvija tikai iegūtu, ja izcilais ķirurgs atgrieztos savā īstajā profesijā.