Šis ir Valsts prezidenta vēlēšanu gads. Tas aktualizē jautājumus par prezidenta institūcijas vietu un lomu Latvijas politiskajā sistēmā. Kādām ir jābūt prezidenta funkcijām un kādām cilvēciskām īpašībām ir jābūt, lai pilnvērtīgi šīs funkcijas pildītu?
TV1 raidījumā Preses klubs, runājot par Valsts prezidentam vēlamām īpašībām, advokāts Andris Grūtups kā galveno minēja spēju kļūt par nācijas līderi. Blakus sēdošais sociologs Aigars Freimanis, izdzirdot vārdu salikumu – nācijas līderis, gluži vai sarāvās it kā būtu saņēmis strāvas triecienu. Vēlāk viņš diplomātiski skaidroja, ka šī frāze viņam liekoties ne pārāk demokrātiska un raisot asociācijas ar dažām odiozām vēsturiskām figūrām.
Sociologs Freimanis neviļus pauda latviešu tautas daudzu nelaimju dziļāko cēloni. Sakāpinātas bailes no tā, ka kāds no pašu kastas varētu uzmesties par kungu vai vēl trakāk – par vadoni. Neticība saviem tautiešiem, kaimiņiem, tuviniekiem. Katrs pats par sevi. Rezultātā pat saprātīgi cilvēki, kuri piekrīt tēzei, ka esošā politiskā sistēma ir sevi izsmēlusi, drudžaini sāk meklēt pretargumentus, tiklīdz kāds piedāvā sistēmas maiņu. Jā, viņi piekrīt, ka esošā sistēma sevi nav attaisnojusi un tā būtu jāmaina, bet... Un sākas iebildes, kuras reducējas uz esošās sistēmas nebūtisku pielāpīšanu.
Ja runa ir prezidentālas republikas nodibināšanu vai kaut vai prezidenta vēlēšanu uzticēšanu tautai, tad galvenais pretarguments parasti ir – ja nu neievēlē īsto. Šis arguments var tikt izteikts dažādās interpretācijās, bet vienmēr zemtekstā gruzd bažas, ka latviešu tauta varētu ievēlēt nepareizo. Ar nepareizo tiek saprasts tas potenciālais kandidāts, kuru oponents nevēlētos redzēt prezidenta krēslā. Neticība savai tautai ir vēl viens nomācošs komplekss latviešu intelektuālās elites apziņā. Tauta mums ir pārāk dumja – skan dažādās variācijās tā saukto intelektuāļu sarunās pie vīna glāzes. Tas var nebūt izteikts tiešā tekstā, bet jaušams intonācijā. Tieši neticība savai tautai izraisa vēlmi atkratīties no runām par tautas lomas palielināšanu valsts pārvaldīšanā.
Veidojas dīvains paradokss. No vienas puses, nav ticības, ka latvieši spēj patstāvīgi pareizi lemt, bet no otras, ir gruzdošas bailes, ka šiem pareizi lemt nespējīgajiem varētu uzrasties spēcīgs līderis. Šeit obligāti jālieto svešvārds, jo latviskais vadonis mūsu intelektuāļiem griež ausīs. Viņi paši tik ļoti grib ticēt savai gudrībai un varenībai, ka ne par kādiem vadoņiem pat dzirdēt negrib. Šī iemesla dēļ runas par prezidenta lomas palielināšanu, nemaz nerunājot par prezidentālas republikas izveidošanu, "solīdā" sabiedrībā skaitās nevēlamas, pat nepiedienīgas. Brīvi par to var runāt vienīgi tādi intelektuāli un materiāli pašpietiekami cilvēki kā Grūtups. Šeit ļoti svarīga ir tieši materiālā puse, jo runāt to, kas sabiedrībā kopumā skaitās nepareizi, ir finansiāli neizdevīgi.
Kā precīzi atzīmē Grūtups, esošā politiskā sistēma ir labvēlīga dažādām viduvējībām. Valsts hroniska slimība ir viduvējību lielais skaits parlamentā un valsts pārvaldē. Tieši viduvējības pat dzirdēt neko negrib par sistēmas maiņu. Nesaku, ka šie cilvēki ir pret Latvijas valsti vai nevēl tai labu. Taču viņi ar muguras smadzenēm jūt, ka sistēmas maiņa viņiem personīgi nav izdevīga. Tad nu viņi atkārto mantru par nevēlamo vadoni, kuru kā tādu laimes lāci gaidot it kā tie, kas paši neko nespēj. Manuprāt, ir tieši otrādi. Tie, kuri tikuši siltās vietās, bet nav par sevi pārliecināti, baidās, ka jebkādas izmaiņas var apdraudēt viņu labklājību.
No šīm bailēm rodas nākamais sistēmas defekts – valsts pārvaldes vājums. Var vīpsnāt un apsaukāt Putina sistēmu, bet ir grūti noliegt, ka tur aparāts strādā. Nav iedomājams, ka Krievijā ministrs uz valdības sēdi pie Putina ierastos tā sagatavojies kā mūsu ekonomikas ministrs Artis Kampars bija sagatavojies vizītei Maskavā. Ar domu – parunāt poētismos, nodeklamēt dažas birokrātiskās frāzes un turpināt laist gurķi. Tāpēc mūsu aparāts ar visām četrām turas pret jebkādām sistēmas izmaiņām.
Par fundamentāliem sistēmas defektiem liecina fakts, ka esošā prezidenta Valda Zatlera izredzes arī nākamos četrus gadus saimniekot Rīgas pilī ir tieši atkarīgas no viņa politiskā spožuma. Jo Zatlers būs blāvāks un politiskos spēkus mazāk traucējošs, jo lielākas ir viņa izredzes. Tieši tādas pašas prasības ir visiem citiem amatu pretendentiem, kurus jāievēlē Saeimai. Jo viduvējāks un pelēkāks, jo lielākas izredzes. Zatlers varētu ieiet vēsturē ar ķirurģisku izlēmību izoperējot šo trumu, iniciējot nopietnu politiskās sistēmas reformu. Pat ja šī operācija viņam maksātu otru termiņu. Toties viņš pierādītu, ka nebaidās uzņemties nācijas līdera atbildības nastu.