Latvijā bieži piesauc Igauniju. Parasti grūtsirdīgi pažēlojoties. Lūk, Igaunijā esot tā un tā, bet mums, joprojām dziļā padomijas purvā dzīvojošiem, tas ir kā nepiepildāms sapnis. Taču paiet daži gadi, un arī pie mums tiek pārņemta Igaunijas pieredze. Ne vienmēr, bet pasaule ir ciešākām saitēm sieta, nekā mums dažkārt liekas, tāpēc tas, kas notiek tepat kaimiņos, nevar neietekmēt arī mūs.
Uz ko es velku un kādā sakarā piesaucu Igauniju? Igaunijā, tāpat kā Latvijā, ilgus gadus nacionālā līmenī bija novilkta trekna sarkanā līnija pret Centra partiju, kas savā ziņā ir mūsu Saskaņas līdziniece. Tāpat kā Rīgā, arī Tallinā Centra partija bija pie varas, bet lielajā politikā viņi skaitījās «nepieskaramie». Taču pirms diviem gadiem, 2016. gada decembrī šī ilggadējā konstrukcija sašķobījās un sabruka. Igauniskās partijas pašas savā starpā saplēsās, pārkombinējās, un šajā duļķainajā ūdenī (ko šīs partijas pašas bija uzkūlušas) savu iespēju nonākt pie varas garām nepalaida līdz tam no nacionālā līmeņa politikas izslēgtā Centra partija.
Šobrīd līdzīga situācija veidojas Latvijā. Tā dēvētā latviskā gala uzvarētājpartijas plēšas savā starpā, demonstrē apbrīnojamu nekompetenci valsts pārvaldes lietās, turklāt Valsts prezidenta nominētajam Ministru prezidentam ir acīmredzamas problēmas ar pielaidi valsts noslēpumam. Situācija ir samudžināta, laiks iet, un laba risinājuma neredz. Šajā brīdī gribu atgādināt, ka visvairāk balsu ieguvusī politiskā partija Saskaņa nekur nav pazudusi. Tā ir tepat blakus un, kā teica kāds Austrumu gudrais - sēž upes krastā un gaida, kad garām aizpeldēs ienaidnieka līķis.
Uzreiz gribu norādīt, ka mans mērķis nav argumentēt ne par, ne pret Saskaņas ņemšanu valdībā. Gribu tikai atgādināt par tāda politiskā spēka eksistenci, jo dažkārt politiķi savās kombinācijās aizmirst, ka uz laukuma ir arī tāds spēlētājs. Tieši tā notika Igaunijā, kad tur pie varas esošā, izteikti prorietumnieciskā un liberālā Reformu partija iedomājās, ka visiem var diktēt, kā pareizi jādzīvo, vienlaikus aizmirstot, ka bez viņiem tīri labi var arī iztikt, ja varā ņem līdz tam izolētos centristus. Piebildīsim, ka kopā ar sociāldemokrātiem un par prokremliskiem sauktajiem centristiem koalīcijā sametās mūsu Nacionālās apvienības Igaunijas analogs Pro Patria/Res Publica, kuri pirms tam solījās ar tagadējiem partneriem kopā neiet nekādā gadījumā.
Protams, var teikt, ka Igaunijas Centra partija nav gluži tas pats, kas mūsu Saskaņa, un nav rīkojusi referendumu par otru valsts valodu, bet tās ir tikai atrunas. Arī viņiem bija tāds pats līgums ar Vienoto Krieviju un tāds pats masīvs krievvalodīgo atbalsts. Taču brīdī, kad politiskā lietderība iet ar viņiem kopā izrādījās lielāka par vajadzību viņus ignorēt, šī transformācija notika ļoti strauji un diezgan nesāpīgi. Tiesa, nacionālistu «nodevības» cena būs redzama martā gaidāmajās vēlēšanās.
Tāpat gribu atgādināt situāciju Rīgā. Par spīti iedzīvotāju etniskajam sastāvam, līdz pat 2009. gadam Rīgas pašvaldībā pie varas bija «latviskās» partijas. Taču tieši pirms 2009. gada vēlēšanām savstarpējie kašķi un ķīviņi sasniedza jau pavisam nebaudāmu līmeni. Tieši uz šo nesaskaņu fona Šlesera/Ušakova tandēms uzvarēja vēlēšanās un visus pārsteidza ar neparasti mierīgu un saskanīgu vadības stilu, kas saglabājās arī tad, kad Šlesers no domes aizgāja un viņa vietu ieņēma Ameriks. Tagad, kad Ušakova komanda Rīgā valda jau desmito gadu, var teikt, ka daudz ko varēja un var izdarīt labāk, bet viņam izdodas noturēties pie varas tikai latviskās opozīcijas nevienprātības un vēlētāju atmiņu par Birka, Aksenoka un citu savstarpējo plēšanos dēļ.
Vai tas viss jums kaut ko neatgādina? Vai šodienas Gobzema, Pabrika, Bordāna cīkstēšanās par premjera krēslu neatgādina situāciju Rīgā pirms 2009. gada? Tāpat nevajadzētu aizmirst, ka visi šie stāsti par Saskaņu valdībā kā ģeopolitisku risku ir politiķu pašiedvests blefs, kuram viņi paši sava komforta dēļ gribētu ticēt. Nu kāds gan tur ģeopolitiskais apdraudējums, ja Saskaņas ministrs vadītu Labklājības vai Veselības ministriju? Skaidrs taču, ka nedz Ārlietu, nedz Aizsardzības ministriju viņiem nedos. Tā kā politiķiem un viņu sponsoriem, birojos un kafejnīcās zīmējot savas kombinācijas, nevajadzētu aizmirst - Saskaņa joprojām tepat vien ir. Blakus. Un gaida savu izdevību.
