Dažu sugu putnu tēviņi riesta laikā tik aizrautīgi ar savām dziesmām cenšas pievilināt mātītes, ka pilnībā zaudē saikni ar apkārtējo realitāti. Dziedāšanas brīdī putns dzird tikai sevi un apkārt vairs neko neredz. Tā vien šķiet, ka uz vēlēšanu laiku arī daži politiķi ir tā aizrāvušies ar savām riesta dziesmām (vēlēšanu solījumiem), ka zaudējuši jebkādu saistību ar realitāti.
Gadījās dzirdēt kādas partijas līdera un premjera amata kandidāta interviju Latvijas Radio. Tādu tukšvārdību un populistisku solījumu gūzmu sen nebiju dzirdējis. Turklāt tie tika izteikti ar apbrīnojamu nopietnību. Minimālā alga jau nākamgad būšot 500 eiro, ar nodokļiem neapliekamais minimums - 500 eiro, un minimālā pensija arī būšot 500 eiro. Vēlāk gan potenciālais premjera kandidāts apķērās, ka ir drusku aizrunājies, un precizēja, ka minimālā pensija pagaidām būšot 200 eiro, bet pensija līdz 500 eiro netikšot aplikta ar nodokli.
Uz vēlēšanu laiku arī daži politiķi ir tā aizrāvušies ar savām riesta dziesmām (vēlēšanu solījumiem), ka zaudējuši jebkādu saistību ar realitāti.
Vienkārši brīnišķīgi. Algas tiks palielinātas, nodokļi samazināti, uzņēmējdarbība veicināta, ēnu ekonomika izskausta. Ja vēl piemet klāt, ka visi iepriekš pie varas esošie bijuši zagļi, blēži un kaitnieki, tad veidojas tas standarta komplekts, ar ko jaunie «siles» tīkotāji mēģina pievilināt vēlētājus. Ja jau esošā vara nedod to, ko solām mēs, tad tam acīmredzot ir tikai viens izskaidrojums - viņi ir kaitnieki, kuri algas speciāli tur zemas, bet nodokļus augstus. Tiesa, lai šī versija būtu loģiska, jāpieņem, ka pie varas esošie ir arī aprobežoti mazohisti, kuri uz vēlēšanām neizmanto tik iedarbīgu līdzekli kā algu palielināšanu un nodokļu samazināšanu. To grūti pieņemt. Tātad iemesls ir cits.
Uz jautājumu, kur visiem šiem jaukajiem solījumiem (sapņiem) ņemt naudu, skan atbilde - ministriju skaits tikšot samazināts līdz astoņām, tāpat par 30% tiks samazināts valsts un pašvaldību sektorā strādājošo skaits. Tā pavisam viegli, it kā šie 30% būtu nevis konkrētu cilvēku tūkstoši, bet gan tikai noteiktas frekvences vibrācijas, kas nāk no potenciālā premjera mutes. Klausies šo interviju un saproti, ka viņš ir tā aizrāvies ar savu politiskā riesta dziesmu, ka realitāti jau vairs neredz. Viņam ir sava realitāte, kurā viss ir vienkārši kā bērnu dienu fantāzijās, kad jūras krastā uz ceļiem nometies būvē savu smilšu pili.
Taču uz mirkli atmetīsim versiju par mazohistiem un kaitniekiem un paskatīsimies apkārt. Patiesībā daudzām strādājošo kategorijām algas pēdējos gados ir celtas un arī nodokļi ir samazināti. Varētu vienīgi jautāt, kāpēc tik maz? Var taču vairāk. Kā to sola pie varas neesošie. Iemesls acīmredzot ir pagalam vienkāršs - palielināt algas, samazināt nodokļus un sabiedriskajā sektorā strādājošo skaitu realitātē nebūt nav tik vienkārši kā pievērtām acīm dūdot Latvijas Radio ēterā.
Te parādās vēl kāds būtisks faktors. Ir veikti neskaitāmi psiholoģiski eksperimenti, kur savstarpēji nepazīstamu cilvēku grupu izliek kādā nejaušā vietā ar konkrētu uzdevumu. Piemēram, ieved dziļā mežā ar mērķi tikt no tā laukā. Šādās grupās ātri parādās līderi, kuros pārējie ieklausās un viņiem seko, kā arī tie, kuri var skaļi un aizrautīgi stāstīt, ka jāiet ir tur, bet viņos neviens neklausās un viņiem neseko.
Politikā ir līdzīgi. Tu vari klāstīt gudras un pat it kā pareizas lietas, bet, ja neesi spējis iemantot kolēģu autoritāti, tad izdarīt nevarēsi neko. Latvijas politikā labākais piemērs ir Roberts Ķīlis, kurš atnāca vadīt Izglītības un zinātnes ministriju ar milzu ambīcijām visu mainīt un reformēt. Viņām likās, ka pietiks ar vadošiem norādījumiem, un lietas notiks. Taču nenotika nekas, jo Ķīlis varbūt arī kādam bija autoritāte, bet ne cilvēkiem, kuriem politiskās nejaušības dēļ bija kļuvis par priekšnieku.
Pieminētā radio intervija bija ar Jaunās konservatīvās partijas premjera kandidātu Jāni Bordānu. Visa viņa līdzšinējā politiskā darbība jau trešo gadu desmitu liecina, ka ar darbiem viņam vienmēr gājis daudz grūtāk nekā ar runām. Runāt viņš runā daudz un varbūt pat skaisti, taču šajās runās paustajām idejām nav bijusi tendence realizēties. Viņā neklausās. Kāpēc gan lai šoreiz būtu citādi? Kāpēc gan futbolists, kurš savas karjeras laikā nav spējis apvest nevienu pretinieku aizsargu, pēkšņi kļūtu meistarīgs kā Lionels Mesi? Nu nemēdz tā būt. Ar Bordānu ir līdzīgi. Tas gan neattiecas tikai uz viņu, bet gan uz visiem viņam līdzīgajiem solītājiem.
