Katram sava ideālā Latvija
«Valsts nekad nebūs pabeigta. Katru dienu mums ir iespēja godprātīgi strādāt Latvijas labā, īstenot šeit savus sapņus un veidot ideālo Latviju, ar kuru lepoties,» apsveikumā par godu Latvijas neatkarības de facto atjaunošanas 27. gadadienai atzīmēja Valsts prezidents Raimonds Vējonis.
Kad dzirdam šādus vai līdzīgus vārdus, mēs automātiski iedomājamies, ka visiem Latvijai labu vēlošiem cilvēkiem ir aptuveni vienāda vīzija par to ideālo Latviju, ar kuru varētu lepoties. Taču tā ne tuvu nav. Šie ideāli ir ļoti atšķirīgi. Vieni ideālo Latviju redz Edvarta Virzas Straumēnu romantizētajā lauku idillē, citi Kārļa Ulmaņa latviskajā vienotībā, citi padomju laiku industrializācijā ar VEF līdzīgām milzu rūpnīcām, citi Singapūras modelī, kur valsts ir viena liela finanšu metropole un par galveno valsts valodu kļuvusi angļu valoda, kura gan reti kuram ir dzimtā. Vēl ir daudzi citi, ļoti dažādi modeļi, sākot no: Latvija - latviešu valsts tikai etniskajiem latviešiem, līdz beidzot: Latvija - noteikta teritorija vienotā, globālā sociumā, kurā cilvēki netiek dalīti ne pēc kādiem grupēšanas kritērijiem, un šī teritorija pēc savas sociālās struktūras ne ar ko neatšķiras no jebkuras citas teritorijas uz plašās zemeslodes.
Veselīgs konservatīvisms šajā neskaidrību laikmetā ir pareizākā izvēle, dodoties pie vēlēšanu urnām
Runājot par nākotnes Latviju, ideālā modeļa atšķirības parasti tiek ignorētas, uzsverot iespējas visiem kopā veidot savu Latviju, kā to savā apsveikumā arī darīja Valsts prezidents. Par laimi, mēs dzīvojam demokrātiskā iekārtā un katram no mums ir iespēja vēlēšanu dienā pateikt, kādu tad gribam to «savu» Latviju. Vēlēšanas ir veids, kā noteikt valsts turpmākās attīstības kursu. Ne tikai uz četriem nākamajiem gadiem, bet uz daudz ilgāku perspektīvu, jo maldīga ir doma, ka cilvēki domā tikai par jautājumiem, kas skar viņus šodien un varbūt arī rīt, daudz nedomājot par parītdienu. Cilvēks ir iekārtots tā, ka viņš domā arī par to, kas notiks pēc viņa. Ne velti Vējonis savā apsveikumā turpina: «Tikai mēs paši varam izveidot stipru Latviju, kurā vēl daudzus gadu desmitus un simtus skaļi skanēs latviešu valoda un virs galvām plīvos sarkanbaltsarkanais karogs.»
Problēma tikai tā, ka gan sarkanbaltsarkanais karogs, gan jo īpaši latviešu valoda no ekonomiski pragmatiskā aspekta nav izdevīgi. Tiem, kam galvā vīd Singapūras debesskrāpju silueti un multikulturāls dažādu rasu, valodu un kultūru mikslis, latviešu valoda un mūsu karogs ir tikai traucēklis savu ideālu realizācijai. Protams, ne rīt uz brokastlaiku viņi ir gatavi no šiem «arhaiskajiem» atribūtiem atteikties, bet tie noteikti nav tā vērti, lai par tiem dedzīgi cīnītos un tos aizstāvētu skaudrajos globalizācijas vējos.
Jebkura ceļa sākums var šķist visai interesants, taču jāzina gala mērķis. Pat ja atsevišķas lietas varētu it kā atbalstīt, tā dēvētais liberālais diskurss galarezultātā ved uz Latvijas valsts atmiršanu, latviešu valodas nozīmes mazināšanos ar skaidri nojaušamu finālu un Latvijas valsts pārvēršanu par teritoriju. Tas, protams, neattiecas tikai uz Latviju. Tā ir globāla tendence, un arvien vairāk cilvēku Eiropā sāk saprast, kurp ved šis ceļš. Šī sapratne ir iezvanījusi šobrīd Eiropā redzamo liberālisma krīzi, un tas, kas vēl vakar skaitījās progresīvs un moderns, jau drīzā nākotnē var kļūt arhaisks un nepieņemams.
Eiropā un arī Latvijā joprojām toni nosaka tie, kurus ASV publicists Nasims Nikolass Talebs dēvē par intelektuālajiem idiotiem (Latvijā viņi pazīstami arī kā «sorosisti») (sk. NRA, 2.08.2018.), taču vektors mainās, un redzamākais šo pārmaiņu vēstnesis ir pazīstamais režisors Alvis Hermanis. Vēl nesen viņš bija «īstenticīgs sorosists», taču, vairākus gadus pabružājies Eiropā, saprata, ka šis ceļš ved strupceļā. Tagad, atgriezies Latvijā, viņš paziņojis, ka viņa vadītais Jaunais Rīgas teātris turpmāk centīsies mazāk iestudēt snobiskas, depresīvas izrādes un vairāk iestudēs izrādes par «vērtībām, kas tuvas cilvēkiem».
Nav šaubu, ka Latvijai jābūt Eiropas sastāvdaļai, ar to saprotot dalību gan ES, gan NATO un citās Rietumu struktūrās. Taču arī mēs esam Eiropa un piedalāmies tās nākotnes veidošanā, tāpēc ir svarīgi, ka Latvijā pie varas ir politiskie spēki, kuri iestājas par «vērtībām, kas tuvas cilvēkiem». Intelektuālie idioti, vienkārši idioti un dažādi singapūru apjūsmotāji savā «reformēšanas» azartā var nodarīt daudz posta, tāpēc veselīgs konservatīvisms šajā neskaidrību laikmetā ir pareizākā izvēle, dodoties pie vēlēšanu urnām.