Mūsu politiķiem bieži pārmet, ka viņi nespēj domāt ilgtermiņā un viņu interešu horizonts nav plašāks par vienu vēlēšanu ciklu vai pat vēl šaurāks. Taču līdzīga problēma vērojama arī citur pasaulē, un Izraēlā dzīvojošais vēstures publicists Juvāls Nojs Harari apgalvo, ka tā esot laikmeta iezīme.
Lai arī cilvēces nākotnes pareģojumi bieži vien izrādās tīrākās blēņas, tos palasīt ir ne tikai interesanti, bet dažkārt arī pamācoši. Nupat iznākušajā grāmatā Homo Deus: Rītdienas īsā vēsture (Homo Deus: A Brief History of Tomorrow) Harari izvirza hipotēzi, ka jau pēc 50-100 gadiem cilvēki no mūsdienu cilvēkiem atšķirsies vairāk nekā mēs tagad no šimpanzēm. Tiklīdz tehnoloģijas ļaus programmēt cilvēka saprātu, tā cilvēces vēsturē sāksies jauns attīstības posms, kuru šobrīd ir pat neiespējami apjēgt, jo nevar paredzēt, kā biotehnoloģijas izmantos cilvēki ar principiāli no mūsējās atšķirīgu domāšanu. Homo sapiens (saprātīgais cilvēks) burtiskā nozīmē kļūs Homo Deus (cilvēks Dievs), jo jaunās tehnoloģijas dos cilvēkam tādas iespējas, kuras agrāk bija tikai dieviem. Proti, jaunu dzīvu radību projektēšanu un radīšanu. Gēnu inženierija ļaus izveidot pilnīgi jaunas organiskās dzīvības formas - gan dzīvniekus, gan augus un pat cilvēkus. Šāds tehnoloģisks izrāviens radīs arī jaunu ideoloģiju.
Divus gadsimtus liberālais humānisms, kurš balstījās uz ticību indivīda brīvībai, bija sekmīgākā pasaules ideoloģija. Tā kupli sazēla demokrātijas, brīvā tirgus atstākļos un deva brīvību (līdztiesību) dažādām apspiestām minoritātēm. Tajā skaitā latviešiem, kuriem agrāko laiku paradigmā (visu nosaka dabiskā atlase, tas ir, spēks) būtu maz iespēju izveidot un saglabāt savu valsti. Pēc Harari domām, liberālajai demokrātijai 21. gadsimtā būs grūti noturēties pretim tehnoloģiskajām revolūcijām, un veidosies jaunas sistēmas.
20. gadsimtā notika cilvēces attīstības ideju sadursmes. Savā starpā cīnījās komunisms, fašisms un liberālisms. Var daudz ko pārmest Hitleram, Staļinam vai Rūzveltam, taču ne ideju trūkumu. Šodien nevienam politiķim nav skaidra redzējuma par to, kur būsim 2050. gadā. Valdības ir kļuvušas par administrācijām. Tās pārvalda valstis, nevis tās vada. Valdības rūpējas par to, lai skolotājiem tiktu maksātas algas un darbotos kanalizācijas sistēmas, bet tās nedomā par to, kāda izskatīsies valsts un kādi būs cilvēki pēc 30 gadiem.
Jau tagad kibertelpa pamazām kļūst par svarīgāko mūsu dzīves telpu, un tā ir vieta, kuru politiķi nepārvalda. Nekāda balsošana par to, kāda izskatīsies interneta vide, nenotiek. Tīkla dizaineri pieņem lēmumus, galīgi nerēķinoties ar politiķiem. Tuvākajās desmitgadēs turpināsies procesi, kurus virzīs tehnoloģijas, ne politika. Kāds 2050. gadā būs darba tirgus, šodien neviens pat nenojauš, tāpat kā to, vai zināšanas, kuras māca bērniem tagad, nākotnē būs nepieciešamas. Šīs neziņas dēļ mūsdienu politiķi vispār nerunā par gaidāmajām pāmaiņām.
Ja 19. gadsimta industriālā revolūcija radīja sociālismu, tad biotehnoloģiskā un digitālā revolūcija veido pamatu jaunai ideoloģijai - datismam. Atbilstoši šai ideoloģijai, jebkura radība - vai tā ir žirafe, tomāts vai cilvēks - ir tikai atšķirīga datu apstrādes sistēma un ārēji algoritmi, balstoties uz pietiekamu biometrisko datu apjomu un atbilstošu datorsistēmu jaudu, spēs saprast cilvēkus un apkārtējo pasauli labāk nekā cilvēki paši. Tiklīdz tas notiks, vara no cilvēkiem pāries šiem algoritmiem, un demokrātiskās vēlēšanas, brīvais tirgus kļūs tāds pats anahronisms kā rituālās dejas vai akmens cirvji.
Datisma ideoloģija balstās uz atziņu, ka jau šodien cilvēki zaudē kontroli pār pasaulē notiekošo, jo mūsu smadzenes, kuras pirms vairākiem desmitiem tūkstošu gadu veidojās Āfrikas savannās, netiek galā ar uzdevumiem, kurus tām uzdod mūsdienu pasaule. Līdz ar to neviens vairs lāga nesaprot, kā darbojas mūsdienu ekonomika, politika un kurā virzienā tā attīstīsies tuvākajos 50 gados. Vienīgais veids, kā izbēgt no haosa un katastrofas, būs deleģēt varu datoru algoritmiem - vienīgajam, kas var glābt pasauli informācijas plūdos.
Ja kaut daļēji ir taisnība Hararim, tad politikas ietekme uz reālajiem procesiem nākotnē kļūs arvien mazāka, un jau tagad to var uztvert drīzāk kā sportu, kur, sēžot pie televizora, veselīgi izlādēt emocijas.