Aminata, kūku cepēji un prezidents Cibiņš
Aminatas Savadogo panākumi Eirovīzijas dziesmu konkursā pagājušās sestdienas vakarā Latvijā priecēja daudzus. Viņas priekšnesums un spraigā sacensība par punktiem ar pasaules lielvalstīm raisīja sen nebijušu lepnumu par mūsu valsti. To lepnumu, pēc kura esam noilgojušies.
Šis panākums lika ar mulsumu atcerēties to pašu Eirovīzijas dziesmu konkursu pirms gada, kad uz Kopenhāgenu aizsūtījām nabaga kūku cepējus. Atskatoties uz to dienu notikumiem ar šodienas acīm, nekļūst skaidrs – kāds prāta aptumsums bija uznācis, ka latviešu tauta pavisam nopietnā kārtā uz nopietnu pasākumu aizsūtīja acīm redzamus pastarīšus? Šo izvēli vēl kaut kā varētu izskaidrot, ja togad nebūtu nevienas spilgtas dziesmas un talantīga izpildītāja, bet bija taču – Dons ar savu Vēstuli. Taču latvju tauta nobalsoja par jaukiem, naiviem jauniešiem, kuru amatierisms nez kāpēc tika uzskatīts par kaut kādu plusu.
Kādā nolūkā vēlreiz pieminu šo sen jau vēsturē aizgājušo gadījumu? Tāpēc, ka šī izvēle nebija nejauša un precīzi raksturo mūsu tautas mentālo būtību, kas līdzīgus gājienus liek un liks atkārtot vēl un vēl. Skatītāji, dodot priekšroku dziedātāju kopai Ārzemnieki, izdarīja izvēli, kura balstījās uz latviešu tautas fundamentālām vērtībām. Tām vērtībām, kuras nosaka mūsu valsts ikdienu un sadzīvi – ekonomiku, politiku, kultūru un pat sportu. Kādas ir šīs vērtības, kuras lielā mērā nosaka šo ikdienas dzīvi?
Katras tautas vērtības koncentrētā veidā tiek iemiesotas noteiktos mākslas darbos (visbiežāk literāros), kuri kļūst īpaši populāri nevis tāpēc, ka būtu mākslinieciski īpaši augstvērtīgi, bet gan tāpēc, ka, būdami pietiekami augstvērtīgi, vēl arī saslēdzas ar tautā dziļi iesakņotu vērtību sistēmu. Viens no šādiem mākslas darbiem, bez kura nu jau vismaz piecas paaudzes nav iedomājama latviešu literatūras skolu programma, ir Jāņa Poruka novele Kauja pie Knipskas. Šajā novelē, kas mūsdienās varētu būt interesanta ar savu reālistisko skolēnu sadzīves tēlojumu Latvijas laukos 19. gadsimta nogalē, savā starpā konfrontē divas antagonistiskas puses – «sliktais» saimniekdēliņš Buņģis un «labais» nabadziņš Cibiņš. Vārdus – labais un sliktais – lieku pēdiņās, jo nav pārliecības, ka, šo noveli iedodot izlasīt, piemēram, ASV koledžu studentiem, viņi piekristu šim sadalījumam. Taču jau piecas latviešu paaudzes ir izgājušas cauri skolai, kur valda strikts uzstādījums – Cibiņš labs, Buņģis slikts –, un tāds šis uzstādījums ir iesakņojies mūsu kolektīvajā zemapziņā.
Grupa Ārzemnieki pirms gada pilnībā atbilda šim arhetipiskajam Cibiņa tēlam – nevarīgi un nekaitīgi vientieši, kuri jāpažēlo un par viņiem aiz žēluma jānobalso. Šeit vietā pieminēt citu tikpat populāru noveli – Rūdolfa Blaumaņa Purva bridēju, kurā Kristīne mīl (vai varbūt drīzāk žēlo) nelabojamu plenci. Tieši šīs mentāli tuvās «žēlošanas» rezultātā uz Eirovīzijas konkursu mēs pērn (tā nebija pirmā reize) aizsūtījām cilvēku kopu, kas lika mums vēlāk tikpat ierasti ieraut kaunīgi galvu plecos un par tādām sajūtām kā lepnums pat neiedomāties. Iespējams, arī Aminata ar savu sīciņo augumu masu apziņā vairāk atbilda Cibiņa, nevis Buņģa tēlam, un tas viņu paglāba, jo daudz netrūka, lai arī šogad mēs uz Vīni nosūtītu kārtējo Cibiņu – simpātisko, bet Eirovīzijas mērogā konkurēt nespējīgo MNTHA.
Atbilstoši latviskajai mentalitātei Latvijā gandrīz ikviena parādība tiek vērtēta buņģu–cibiņu kategorijās. Rezultātā par Tautas frontes priekšsēdētāju savulaik tika izvirzīts tā laika Cibiņš – Dainis Īvāns, bet nupat Valdis Dombrovskis kļuva par populārāko premjeru, jo pilnībā atbilda Cibiņa tēlam.
Jebkurās vēlēšanās (vienalga, vai ko sūtīt uz Eirovīziju, vai kam uzticēt saimniekošanu Rīgas pilī) lielākās izredzes ir tiem, kuri vairāk atbilst Cibiņa tēlam. Vairas VīķesFreibergas gadījumam nevajadzētu nevienu mulsināt, jo ievēlēšanas brīdī savā puķainajā blūzītē viņa iemiesoja tipiskāko sieviešu kārtas Cibiņu un tikai vēlāk pārvērtās par Dāmu. Pēc šīs loģikas, šajās prezidenta vēlēšanās uzvarēs tas, kuram no visiem kandidātiem izdosies sevi pozicionēt kā viscibiņiskāko. Tikai vienmēr jāatceras, ka, liekot Cibiņu par atdarināšanas vērtu paraugu, atbilstoši šim paraugam arī dzīvosim.