Asiņu pielūdzēji

Šajās dienās esam liecinieki divām it kā nesaistītām, turklāt pilnīgi atšķirīgu mērogu lietām. Mūsu pašu šaurajā politiskajā pīļu dīķītī pielaidi (nav pat jāprecizē, kādu) zaudējusi Valsts kancelejas direktore Elita Dreimane, un viņai no sava amata, visticamāk, būs jāšķiras. Pasaules mērogā cilvēci piemeklējis ievērojams zaudējums – no mums aizgājis izcilais vācu rakstnieks, patiess humānists un Nobela prēmijas laureāts Ginters Grass.

Ar ko gan šīs divas it kā nesalīdzināmās lietas tomēr saistītas? G. Grass savos darbos vienmēr paudis ticību labā uzvarai cilvēkos. Gandrīz visi viņa stāsti, romāni un lugas ir vairāk vai mazāk saistīti ar cilvēku brīvības tēmu, izvēles brīvību un to neaizsargātības izjūtu, kādu jūt cilvēks, nonākot zem valsts un sabiedrības masīva spiediena. Šo svarīgo tēmu – cilvēka (liela vai maza) attiecības ar valsts varas kolosu – jau pirms G. Grasa aktualizēja Francis Kafka, Džordžs Orvels un daudzi citi. Cilvēki, īpaši jau intelektuāļi, valsts un personības pretstāves gadījumā parasti nostājas cilvēka pusē. Taču bieži vien tas notiek tikai līdz brīdim, kad šī pretstāve parādās literāros daiļdarbos vai kādos abstraktos valsts un personības attiecību modeļos. Ja valsts mašinērija saķeras ar konkrētiem cilvēkiem, kuri dažādu iemeslu dēļ nav izpelnījušies sabiedrības «viedokļu līderu» simpātijas, tad tie paši «intelektuālie viedokļu līderi», daudz nedomājot, kļūst par «vientiešiem», kuri ar prieku piemet malku ugunij, kā to izdarīja vēsturē iegājusī «vecenīte» Jana Husa sārtam.

Negribu nevienu konkrēti aizstāvēt, jo neesmu izmeklētājs, kura rīcībā ir visi fakti, bet ikviena humānista pozīcijai vienmēr jābūt cilvēka, nevis varas mašinērijas pusē. Protams, kamēr nav neapšaubāmi pierādīts, ka cilvēks ir vainīgs, ka viņš ir nodarījis nelāgas lietas un ir sodāms pēc visas likuma bardzības. Pie mums ir otrādi. Cilvēku atved uz tiesu, mašīnu novieto stāvlaukuma pašā tālākajā stūrī, un vairāki vīri kombinezonos ar uzrakstu KNAB uz muguras demonstratīvi velk viņu pāri visam laukumam. Nav svarīgi, vai šis cilvēks ir vainīgs vai ne, šādai rīcībai būtu jāizsauc visdziļākais riebums ikvienā, kurš tagad medijos stāstīs par slavenā humānista G. Grasa daiļradi. Diemžēl sabiedrība (tajā skaitā intelektuālā elite) par šīm zemiskajām izrādīšanās akcijām nešausminājās. Tieši otrādi – tā baudkāri uzbudinājās un pieprasīja vēl vairāk asiņu.

Latvijā balsis, kuras aicina ierobežot spēka struktūru tirāniju, izskan vārgi un nepārliecinoši, kamēr tās, kuras pieprasa likt cietumā, noņemt pielaidi, apcietināt, nomest no amata un citādi represēt tos, uz kuriem varas mašinērija tieši vai netieši norādījusi kā uz «valsts ienaidniekiem», skan droši un pārliecinoši. Tas nozīmē, ka sabiedrībā nav pieprasījuma pēc humānisma un piedošanas, toties ir pieprasījums pēc represijām un asinīm.

Problēma jau nav represīvajā aparātā vai atsevišķos šo aparātu apkalpojošos medijos. Problēma ir sabiedrībā. Ja tā ar prieku apmeklētu hipotētisku ķeceru dedzināšanu uz sārta Doma laukumā un būtu gatava maksāt par pagali, ko piemest ugunij (kā var spriest pēc masveidīgiem interneta komentāriem), tad šāda sabiedrība vienmēr uzgavilēs represīvajam aparātam un uzskatīs, ka «tā tiem neliešiem vajag» un «tā ir pareizi». Ja sabiedrība aplaudē represīviem lēmumiem, tad, kā liecina vēsture, tas nenozīmē, ka šie lēmumi ir pareizi un sabiedrības veselību veicinoši. Šīs gaviles drīzāk norāda uz sabiedrības atpalicību un draudošu katastrofu, kuras liecinieks bija arī G. Grass un kurā piedzīvotais veidoja viņa vēlāko humānistisko filozofiju.

Var jau iebilst, ka E. Dreimane nav nekāds mazais cilvēks, bet gan valsts varas mašinērijas elements, taču atrašanās šī mehānisma iekšpusē nemazina viņas ievainojamību. Varbūt viņai ir lielākas iespējas pretoties, taču pagaidām viss liecina, ka represīvās mašīnas dzirnas maļ bez aizķeršanās. Sajūsmināties par šo dzirnu darbību var vienīgi tirānijas pielūdzēji. Vai nu atklāti (kas ir retums), vai «humāni intelektuāļi», kuri pielūdz tirāniju zemapziņas līmenī. Tie tad arī ir tie, kuri ir nodrošinājuši tās neskaitāmās ļaunprātības, kādas cilvēce piedzīvojusi gadu tūkstošiem ilgajā vēsturē un, saglabājoties esošajai asinskārei, iespējams, piedzīvos arī turpmāk.