Valsts prezidents Andris Bērziņš Latvijas Radio raidījumā Krustpunktā izteica neapmierinātību ar valsts drošības dienestu darbību un pieļāva, ka nākamajai Saeimai būs jālemj par drošības iestāžu reorganizēšanu. Draudi pieaug, un darboties tā kā agrāk vairs nevar. Vilcināties nedrīkst.
Dažādos Rīgas mikrorajonos augusta beigās un septembra sākumā parādījās teltis, kurās vāca ziedojumus «mierīgiem iedzīvotājiem Austrumukrainā». Teltis rotāja Donbasa separātistu simbolika. Pēc tam, kad šīs akcijas vairākas dienas noritēja bez varas iestāžu iejaukšanās (jo Rīgas dome devusi atļauju šo ziedojumu kampaņu organizēšanai), 2. septembrī Imantā Drošības policija beidzot tās pārtrauca.
Vai varam uzskatīt, ka incidents izsmelts un nekas ievērības cienīgs nav noticis? Diemžēl nē. Skandalozais Beness Aijo 23. septembrī rīkos piketu Rīgā pie Ukrainas vēstniecības, pieprasot «pārtraukt agresiju pret Donbasas tautu» (interesanti, kas tā par tautu?). Varētu jau labticīgi domāt, ka šīs akcijas notiek Saeimas vēlēšanu gaidās un to mērķis ir konsolidēt krievvalodīgos radikāļus uz Krievu savienības platformas. Diemžēl ticamāka, šķiet, versija, ka šo akciju mērķis ir tālejošāks. Tiek veidota sociālā bāze iespējamai situācijas destabilizācijai X stundā. Kad tā pienāks, nezina neviens. Varbūt nekad. Bet katram gadījumam Maskavai nepieciešams instruments, ar kura palīdzību Rīgai laiku pa laikam atgādināt, pa cik biezu (vai plānu) ledu tā staigā.
Latvijas valstiskā drošība nav tik daudz atkarīga no mūsu bruņotajiem spēkiem un NATO 5. panta, cik no mūsu iekšējās drošības, par kuru it kā rūpējas Drošības policija un Satversmes aizsardzības birojs (SAB). Līdz šim abas varēja saukt par tā dēvētajām drošības iestādēm, jo to (bez)darbība valsts drošību tikpat kā neietekmēja. Apmēram tāpat, kā Ukrainas bruņotie spēki līdz šā gada februārim tikpat kā neietekmēja pašas Ukrainas drošību. Tam, vai bija Ukrainai armija vai nebija, tikpat kā nebija nekādas nozīmes. Viss mainījās brīdī, kad bezrūpīgo situāciju nomainīja reāli draudi. Tad izrādījās, ka armija ir izlaupīta, nolaista un demoralizēta.
Tieši tāpēc, ka pastāv reālas bažas, ka arī mūsu drošības iestādes, līdzīgi kā agrākā Ukrainas armija, pārsvarā nodarbojas ar darba imitāciju un pilda kaut kādus politiskus vai ekonomiskus pasūtījumus, Valsts prezidentam nācies izvirzīt jautājumu par drošības dienestu reorganizāciju. Publicists Lato Lapsa ar līdzautoriem par šo iestāžu netīrajām aizkulisēm pat izdeva grāmatu Cits ķēķis, un neviena no grāmatā minētajām iestādēm nav pret tās autoriem vērsusies tiesā. Tātad neviens neapšaubīja grāmatā minētos faktus. Ja agrāk mūsu drošības dienestu veģetēšanu varēja uzskatīt par nepatīkamu, bet paciešamu parādību, tad pēc notikumiem Ukrainā situācija ir radikāli mainījusies. Latvija atrodas Krievijas apdraudējuma zonā. Separātistu sarkanmelnizilie karogi par to mums atgādina un piketi «Donbasas tautas» atbalstam neļauj par to mums aizmirst.
Šajā situācijā ir radikāli jāpārskata Latvijas iekšējās drošības doktrīna un jāveic būtiskas izmaiņas gan likumdošanas līmenī, gan drošības iestāžu struktūrā. Sabiedrība ir tiesīga uzzināt, kā darbojas mūsu drošības dienesti un cik profesionāli tie veic savas funkcijas. Diemžēl visas drošības struktūras valstī ir Vienotības politiskā paspārnē gluži kā Ukrainas armija prezidenta Janukoviča laikā, tāpēc uz radikālām pārmaiņām, kamēr Vienotība pārliecinoši dominē politiskajā telpā, grūti cerēt.
Vēsture liecina, ka pie varas esošie ir tik ļoti norūpējušies par sava komforta saglabāšanu, ka notiekošo apkārt vienkārši neredz. Hitlera bunkurā par amatiem plēsās pat tad, kad tajā jau lauzās iekšā Sarkanā armija. Ja pie varas esošo politiķu kontrolētie drošības dienesti šos politiķus, no personiskā komforta viedokļa, apmierina, tad, kā šie dienesti pilda savas tiešās funkcijas, kļūst otršķirīgi vai pat treššķirīgi. Ja valstij rodas reāls apdraudējums, tad šāda situācija ir ārkārtīgi bīstama. Valsts prezidents, aicinot reorganizēt drošības dienestus, skandē trauksmes zvanus, un jācer, ka sabiedrība tos sadzirdēs.