VAKARA ZIŅAS. Ivara Nadziņa banda laupīja rīdzinieku naktsmieru

 
©Pixabay

Notikumi mēdz būt dažādi – gan tādi, par kuriem pēc kāda laika raksta grāmatas, tādā veidā mēģinot tos saglabāt cilvēku atmiņā, gan arī tādi, par kuriem neraksta neko, taču ļaudis tos atceras un pārrunā pēc divdesmit, trīsdesmit un pat sešdesmit gadiem. Tāda bija kādas bandas noziegumu virkne, ko rīdzinieki piedzīvoja un pārdzīvoja pagājušā gadsimta 60. gados un kas ne vienam vien – īpaši jau operatīvajiem darbiniekiem, nemaz nerunājot par cietušajiem – ļoti ilgi neļāva aizmigt.

Teicamnieks dibina bandu

Bija pagājušā gadsimta 60. gadu vidus, un dzīve Rīgā, kas palēnām atkopusies no Otrā pasaules kara laikā cirstajām brūcēm, rimti ritēja. Atšķirībā no mūsdienām, kad policijas sniegtā informācija nevienu nespēj pārsteigt, tolaik bija citādi. Pirmkārt, ziņas par noziegumiem līdz laikrakstu slejām nenonāca vispār, ja neskaita dažus izņēmumus. Otrkārt, šādas informācijas trūkums ierindas cilvēkiem ļāva domāt, ka viss ir kārtībā un noziedzības līmenis - ja vispār ir, tad minimāls.

1957. gada rudenī kāds skolnieks Rīgas 3. vidusskolā no garderobes paņēma, nē, nozaga, mēteli. Gadu vēlāk šis pats skolnieks kopā ar čomiem Jūrmalā piesavinājās divas laivas. «Abos gadījumos tika ierosināta krimināllieta, taču drīz tās izbeidza tādēļ, ka apsūdzētais bija nepilngadīgs un mācībās sekmes viņam bija teicamas.» (Avots: Markons, A. Lai sods ir taisnīgs un bargs.// Rīgas Balss, 26.03.1966.) Runa ir par Ivaru Nadziņu - noziedznieku, kura vārds vēl aizvien nav zudis aizmirstībā. Un tas bija tikai sākums, kam sekoja zādzības dzīvokļos Rīgā, vasarnīcās Jūrmalā un Saulkrastos, pat Vecāķu stacijas bufetes izlaupīšana un tā tālāk. Izglītotais, inteliģentais puisis, kurš vidusskolu absolvēja ar teicamnieka diplomu, bija nodibinājis bandu, kurā darbojās kopā ar Žani Filipoviču, Ilgvaru Brakmani, Aivaru Osīti un citiem.

Kā bandai pieklājas, puišiem bija vajadzīgi ieroči. Lai pie tiem tiktu, 1964. gada vasarā Nadziņš ar Filipoviču Tramvaju un trolejbusu pārvaldes noliktavā nozaga trīs sporta pistoles, taču tika pieķerti. Rudenī sekoja tiesa, kas Filipovičam piesprieda divu gadu cietumsodu, bet Nadziņam - nosacītu sodu. «Ņemot vērā viņa nevainojamo pagātni un to, ka viņš agrāk nav sodīts, kā arī vaļsirdīgo atzīšanos, sodīt ar brīvības atņemšanu uz diviem gadiem, soda izciešanu nosacīti atlaižot ar pārbaudes laiku uz diviem gadiem,» - tā skanēja Rīgas Proletāriešu rajona tautas tiesas spriedums. (Avots: Markons, A. Lai sods ir taisnīgs un bargs.// Rīgas Balss, 26.03.1966.) Vien divus mēnešus pēc sprieduma nolasīšanas Nadziņa banda aplaupīja un noslepkavoja savu nākamo upuri viņa dzīvoklī Barona ielā Rīgas centrā.

Uz Ļeņingradu

Kas bija šo noziegumu izdarīšanas iemesls - azarts vai mantkārība, vai varbūt kā viens, tā otrs - to šodien nepateiks neviens. Lai iekļūtu savu noskatīto upuru dzīvokļos, varētu tos aplaupīt, bet īpašniekus nogalināt, parasti Nadziņš un viņa čomi uzdevās par elektriķiem. Tā notika 1964. gada 27. janvārī, kad viņi iekļuva divu padzīvojušu sieviešu - Rīgas Centrāltirgus pārdevēju - dzīvoklī Pārdaugavā, lai to aplaupītu un abas sievietes nogalinātu. Guvums bija nepieklājīgi niecīgs: 100 rubļu un divi zelta pulksteņi. Vietu, kur sirmgalves glabāja naudu, bandai atrast neizdevās.

Kādā jaukā dienā Nadziņš pie aptiekas satika pazīstamu meiteni Ritu, kura viņam izstāstīja, ka drīz viņas vecāki došoties atvaļinājumā uz Ļeņingradu. Dzīvokļa aplaupīšanai tika izvēlēts brīdis, kad Rita, kura mājās bija viena pati, aizgāja uz kino. Taču šoreiz veiksme nebija viņu sabiedrotā - piepeši dzīvokļa durvīs parādījās tā saimnieces māte, kurai bija jau 84 gadi. Bandīti apjuka uz pavisam īsu brīdi. Vecā sieva tika iemesta krēslā un pie tā piesieta. Viens no puišiem teicis, ka nav ko uztraukties, jo neviens viņai palīgā nenāks - visi aizbraukuši uz Ļeņingradu. Šī frāze, neapdomīgi pateiktie vārdi kļuva liktenīgi. Vēlāk izmeklētāji Ritu ilgi iztaujājuši, kam viņa teikusi par braucienu uz Ļeņingradu, līdz meitene atcerējās. Ivaram Nadziņam.

Taisnās tiesas spriedums

Nadziņa bandai, kas sastāvēja no septiņiem cilvēkiem, kuru skaitā bija arī viena sieviete - Ivara krustmāte, bija jāstājas tiesas priekšā. Vairāku gadu garumā salaupītā kopējā vērtība bija 7417 rubļi, valstij nodarītais zaudējums - 125 rubļi. Tas būtu mazākais, ja vien šī pati banda nebūtu atņēmusi dzīvību trim sievietēm un vienam vīrietim. «Augstākā tiesa piesprieda I. Nadziņam augstāko soda mēru - nošaušanu, Ž. Fiļipovičam - nošaušanu, L. Hofmanei - nošaušanu, A. Osītim - brīvības atņemšanu uz 15 gadiem, no tiem pirmie pieci gadi jāpavada ieslodzījumā cietumā, I. Brakmanim - brīvības atņemšanu uz 15 gadiem, no tiem pirmie pieci jāpavada ieslodzījumā cietumā, P. Liepiņam - brīvības atņemšanu uz astoņiem gadiem, sods jāizcieš pastiprināta režīma ieslodzījuma vietās, J. Kidelim - brīvības atņemšanu uz trim gadiem.» (Avots: Markons, A. Taisnīgs spriedums. Bandīti saņēmuši pēc nopelniem.//Rīgas Balss, 22.08.1966.) Nadziņa un Fiļipoviča apžēlošanas lūgumi tika noraidīti, Hofmane sajuka prātā un 15 gadus atradās dažādās slēgta tipa psihiatriskajās slimnīcās.

Banda bija likvidēta, un rīdzinieki atkal varēja gulēt mierīgi.