Kad redakcijā dežurēju pie telefona un uzklausīju lasītāju zvanus, kāda saniknota sieviete klausulē sāka runu bez ievada: «Tas ir kaut kas prātam neaptverams! Cik mēs varam līst okupantu priekšā uz vēdera? Tagad paši latvieši ierosina leģionāru atbalstītājus vest ar autobusiem uz kapiem. Tā ir nodevība,» viņa bēra vārdus kā no ložmetēja. Viņu bija nokaitinājusi kādas citas lasītājas publicētais ierosinājums 16. marta gājiena dalībniekus aizvest uz Lestenes kapiem.
Arī Ministru prezidente Laimdota Straujuma aicina ministrus, kuri 16. martā vēlas pieminēt kritušos, doties uz Doma baznīcu vai Lestenes kapiem. «Brīvības piemineklis šajā dienā ir konfliktu un pretenziju izteikšanas vieta, kur ministriem nav ko meklēt,» norādījusi Straujuma. Kāpēc tik atšķirīgas nostājas par jautājumu, kurš katru gadu uzjunda nacionāla mēroga kaislības?
Lai gan ārēji izskatās, ka kaislības uzkurina «antifašistu» un «nacionāli noskaņoto» pretstāve, daudz būtiskāka ir pašu latviešu attieksme pret šo dienu. Latviešiem Brīvības piemineklis ir galvenais piemineklis. Sakrāla vieta. Pie tā iet tikai sev un nācijai ļoti nozīmīgos brīžos. Vai 16. marts ir tāda diena? Pastāv viedoklis, ka ir, jo šajā datumā tiekot godināti karavīri, kas cīnījušies pret boļševiku ordām, kuras Latviju bija laupījušas un varojušas 1940.–1941. gadā. Tiktāl nav iebildumu. Taču tālāk vairs nav tik gludi.
Latviešu leģions cīnījās hitleriskās Vācijas pusē, un līdz šim nav atrasts neviens dokuments, kurš liecinātu, ka uzvaras gadījumā Vācijas plānos būtu atjaunot Latvijas neatkarību. Pat vēl vairāk. Nav nekādu norāžu, ka Vācija būtu gatava Latvijai dot kaut šķietamu valstiskumu. Tāpēc nav nekāda valstiska pamata (uzsveru – valstiska, jo katram cilvēkam atsevišķi var būt savi iemesli) leģionārus heroizēt. Viņi bija lielvaru savstarpējo asiņaino spēļu upuri. Līdz ar to nekam nevajadzētu traucēt šo cilvēku upurus pieminēt gluži kā 25. martā vai 14. jūnijā, kad pie Brīvības pieminekļa pieminam uz Sibīriju izsūtītos. Taču 16. marts no šiem abiem datumiem būtiski atšķiras. Ja 16. marts būtu diena, kad Ostlandes reihkomisariāts izsludināja leģionāru mobilizāciju, tad viss atbilstu pasaulē pieņemtajām normām. Latvieši piemin hitleriskās Vācijas noziegumu pret okupētās teritorijas civiliedzīvotājiem. Taču 16. marts ir diena, kad abas latviešu ieroču SS divīzijas piedalījās kopīgā kaujā un pie Brīvības pieminekļa tā tiek atzīmēta nevis kā sēru, bet drīzāk kā uzvaras diena. Tāds kā latviešu 9. maija analogs. No kurienes šī vajadzība pēc šādas šaubīgas «uzvaras» dienas?
Daļa latviešu zemapziņas līmenī sāpīgi pārdzīvo okupācijas stāsta vājo punktu – nepretošanos iebrucējiem. Šī nepretošanās tiek uztverta kā gļēvulības apzīmogota kauna zīme, un ar 16. martu šo kaunu cenšas nomazgāt. Loģiskā konstrukcija ir aptuveni šāda – jā, mēs 1940. gada 17. jūnijā atdevām savu zemi pārspēkam bez neviena šāviena, toties dažus gadus vēlāk 16. martā par to atriebāmies, «sadodot krievam pa purnu». Nav svarīgi, cik vēsturiski pamatota ir šī «sadošana pa purnu». Galvenais, ka simbolisks atriebes akts ir noticis un 16. marts it kā dzēš 17. jūnija «vainu».
Taču uz šīs konstrukcijas bāzes ir grūti būvēt nacionāli valstisku ideju. Uz ļodzīga pamata stabilu un ilgtspējīgu māju neuzbūvēt. Uz to norāda arī mūsu stratēģiskie partneri. Kāpēc par nacionāliem varoņiem jātaisa cilvēki, kuri karojuši svešā (turklāt Hitlera) armijā par neskaidriem mērķiem? Objektīvi vienīgi mūsu nedraugi ir ienteresēti pēc iespējas plašākās 16. marta akcijās, lai kaut kādā veidā sasaistītu mūsu valsti ar pasaules absolūtā ļaunuma simbolu – Hitleru.
Ne jau vēlme iztapt krieviem liek valsts augstākajām amatpersonām distancēties no 16. marta pasākumiem un valdībai pieņemt lēmumu nepiedalīties gājienā pie Brīvības pieminekļa. Tas ir mūsu valstiskās pašcieņas jautājums. Valstiskās stājas demonstrācija. Ne jau ar skaļām 16. marta atskaņām pasaules medijos mēs pierādīsim savu varonību un nomazgāsim 17. jūnija «kaunu». To mēs varam nomazgāt vienīgi ar tādas valsts izveidi, kas ikvienam tās pilsonim izraisītu lepnumu par savu Latviju un gatavību par savu valsti cīnīties, ja rastos tāda nepieciešamība.