Viens no Latvijas 30 gadu pēcpadomju vēstures būtiskiem elementiem ir 16. marta “mīts” jeb “lielais stāsts”.
Runājot par nāciju konstruējošiem mītiem jeb “lielajiem stāstiem”, obligāti jāvienojas par terminiem, lai nerastos lieki pārpratumi. Piemēram, kad pirms dažām dienām rakstā pateicu, ka Ukrainas varonīgā pretošanās neatkarīgi no kara iznākuma jau kļuvusi par ukraiņu nācijas centrālo mītu, man pārmeta - vai ar to jāsaprot, ka šī pretošanās ir mīts?
Protams, ka nē, un man pašam jāuzņemas vaina par to, ka tekstā nebiju paskaidrojis, ka šajā gadījumā mīts nozīmē - nāciju konstruējošais “lielais stāsts”, ap kuru nākotnē tiks veidota ukraiņu nacionālā mitoloģija (plašākā nozīmē). Tātad, lietojot vārdu “mīts”, ar to nedomāju klasiskos latviešu vai sengrieķu mītus, bet gan nācijas “lielos stāstus”.
Kad pagājušajā vasarā biju Ukrainā, jau tad šim pretošanās stāstam bija milzu iespaids uz ukraiņu ikdienu. Kaut vai tādā ziņā, ka katrā niecīgākajā ciematā (biju ne tikai lielajās Ukrainas pilsētās Kijevā, Ternopolē, Ļvovā, bet arī mazpilsētās un laukos) centrālajā laukumā bija memoriāls 2014.- 202... gada kara upuriem. Saldus lieluma pilsētiņā pat vairāki šādi memoriāli. Domāt, ka Krievijas armiju Ukrainā kāds sagaidīs ar ziediem, varēja vienīgi tas, kurš pēc 2014. gada šajā valstī nebija bijis un pilnībā paļāvies uz televīzijas propagandistu pasakām.
Taču atgriezīsimies pie latviešu mītiem. Manuprāt, latviešu nāciju visspēcīgāk ir ietekmējuši divi “mīti”. Vēlreiz atkārtoju, ka, sakot “mīts”, tas nenozīmē, ka tas nav bijis. Mīts var būt gluži reāls un absolūti patiess notikums. Tātad viens no mītiem ir pirms 150 gadiem jaunlatviešu radītais “700 verdzības gadu” mīts, kuru, sākoties pagājušā gada 80. gadu “Atmodai”, rebrendingoja Zigmara Liepiņa rokoperas “Lāčplēsis” Māras Zālītes librets ar savu: “Sensenos laikos Daugavas krastos dzīvoja laimīga latviešu tauta...”
Es ļoti augstu vērtēju šīs rokoperas fenomenu “Atmodas” kustībā, tāpēc negribētu neko sliktu teikt par Zālītes libretu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka konkrētajā laika posmā šīs izrādes ietekme uz procesiem bija nepārvērtējama. Taču objektīvi tā stāstu par mūžīgi apspiesto latviešu tautu, kuras “normālais” stāvoklis ir būt apspiestai, nospiestai un “zem kāda tupeles”, tikai nostiprināja. Vēl jo vairāk tāpēc, ka arī Zālīte nemainīja pirmavota, Andreja Pumpura uzstādījumu: Daugavas dzelmē gāžas abi - gan Melnais bruņinieks, gan Lāčplēsis.
Uzvaras patoss neparādās. Rezultātā nospēlēt neizšķirti ar nosacīto Kanādu hokejā vai kaut cienīgi pat ar Lietuvu basketbolā jau skaitās labi. Sporta komentētāji un viņu klausītāji nejūt nekādu kognitīvo disonansi, kad saka: “Pirmo puslaiku nospēlējām ļoti labi. Zaudējam tikai ar diviem punktiem (basketbolā).” Tātad zaudējums jau ieprogrammēts, bet ar to pat var lepoties. Jāzaudē tikai cienīgi, nevis graujoši.
Otrs būtisks mīts ir 19. gadsimta nogalē rakstītais Jāņa Poruka stāsts “Kauja pie Knipskas”, kurā skaidri iezīmējas nacionālā identifikācija. Šā mīta ietekme ir būtiska pat uz tiem, kas šo stāstu nav lasījuši vai pat nav par to dzirdējuši. Fabula ir ļoti vienkārša. Skolā mācās turīgs, vienmēr labi paēdis un ar visu nodrošināts saimnieka dēls Buņģis un trūcīgs, mūžīgi nepaēdis, slikti apgādāts kalpa dēls Cibiņš. Interesanti, ka stāstā neparādās kaut kāda Cibiņa apcelšana, noniecināšana viņa trūkuma dēļ. Bunģis netiek attēlots kā rūdīts nelietis, kurš augstprātīgi pazemo vājāko. Vienkārši notiek bezbēdīga skolnieku sniega kauja, pikošanās, kuras laikā nepaēdušais Cibiņš stipri zaudē spēkus un, ejot garo ceļu uz mājām, ir tik noguris (ne tik daudz no sniega kaujas, cik no dzīves), ka atlaižas sniega kupenā pagulēt. Uz mūžu.
Kombinācijā ar “700 verdzības gadu” apspiestības mītu šī sevis identifikācija ar Cibiņu rada noteiktas politiski ideoloģiskas konsekvences. Kā esmu ne reizi vien norādījis, lielākās izredzes Latvijas valsts prezidenta vēlēšanās iegūst tas kandidāts, kurš visvairāk atbilst Cibiņa lomai. Gan Raimonds Vējonis, gan Egils Levits, gan tautā populārais premjers Valdis Dombrovskis bija vadītāji, kuru nonākšanu varas virsotnēs noteica “viņš neko mums nav nodarījis pāri”.
Tas, ka Dombrovska laikā notika ievērojamas budžeta “konsolidācijas” un tūkstoši aizbrauca svešumā, neskaitās “pāri darīšana”, jo arhetipiskais Dombrovska līdzinieks ir vārgais Cibiņš, kamēr Aigars Kalvītis, kura laikā ekonomika auga par divciparu procentiem, jau tolaik (es nerunāju par vēlākajiem vērtējumiem) skaitījās sliktais, jo precīzi iemiesoja Buņģa tēlu. Tāpat kā trīs kanonizētie “oligarhi”.
Taču šoreiz mums jāizvērtē nevis literārais, bet gan vēsturiskais mīts. Jānorāda, ka ierobežotā apjoma dēļ rakstā netiks iztirzāts viens no spēcīgākajiem un pašapziņu veicinošākajiem - lielais stāsts par 1991. gada barikādēm. Jo ir patiess un tautas apziņā dzīvs.
Līdz 1940. gadam latviešu galvenais “ienaidnieks” (pēdiņas nepieciešamas, lai norādītu šī apzīmējuma abstrakto, efemēro raksturu) bija vācieši. Aleksandra Grīna romāns “Dvēseļu putenis” bija svaigs, dzīvi esošas paaudzes stāsts par šo naidu. Šodien šis naids ir grūti izprotams, tāpēc mūsdienu filmā jau pašā sākumā vācu kareivjiem jāpastrādā bezjēdzīga, bet tāpēc vēl jo briesmīgāka slepkavība. Manā vērtējumā Grīns ir visai vājš literāts, kuru primitīvo izteiksmes līdzekļu dēļ pat grūti lasīt (nu pārāk jau vienkāršs), taču epizodes, kurās ar šautenes durkļiem tiek uzšķērsti nīsto vāciešu vēderi, uzrakstītas neiedomājami spilgti un pārliecinoši. Var just, ka šīs epizodes Grīns rakstījis ar zināmu baudu un iedvesmu.
Kad 1939. gada oktobrī pēc Hitlera aicinājuma (viņš jau zināja, ka drīzumā Latvija nonāks Staļina ķetnās) vācieši dodas no Latvijas prom, tas notiek neaprakstāmā eiforijā. Abi mani vecāki šajā laikā jau bija apzinīgā vecumā un par to ir stāstījuši. Ulmanis pat atļaujas pateikt frāzi, ka [vāciskās] Vecrīgas ielas esot bruģētas [nomocīto] latviešu galvaskausiem. Beidzot mūžsenie ienaidnieki ir prom.
Taču 1940.-1941. gada notikumi visu apvērš ar kājām gaisā. Agrākie draugi krievi (jau pieminētajā “Kauja pie Knipskas” skolēni pirms sniega kaujas sadalās komandās - turkos un krievos. Neviens negrib būt turks, visi grib būt krievi) kļūst par galvenajiem ienaidniekiem. Izrādās, nevis augstprātīgais, latviešus par bauriem uzskatošais vācietis ir elles izdzimums, bet gan “utainais” krievs (tieši tāds ir mitoloģiskais krieva arhetips).
Taču šī uzskatu konversija notiek ne tikai sāpīgi, bet arī ar pazemojošu nepretošanos 1940. gada 17. jūnijā. Tieši šīs nepretošanās dēļ Rūzveltam Jaltā un Trumenam Potsdamā pavisam viegli bija Baltiju atdot Staļinam. Arī Ukrainai vēl nesen bija apgrūtinoši izvirzīt nopietnas pretenzijas pret Krimu, jo to viņi 2014. gadā atdeva Krievijai bez neviena šāviena. Jāpiebilst, ka atšķirība starp Somiju un Baltijas valstīm 1940. gadā bija ne tikai tāda, ka pēdējām ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ bija grūtāk sevi aizstāvēt, bet arī tāpēc, ka Somijai nebija šīs dilemmas - kas sliktāks - krievs vai vācietis, kas latviešu zemapziņā izpaudās kā - ja jau kādam padoties, tad labāk krievam nekā vācietim.
Tomēr “Baigā gada” terors un deportācijas savu lomu nospēlēja, un kopš 1940. gada latviešu arhetipiskais ienaidnieks ir krievs. Uzsveru, nevis krievu tauta vai kādi konkrēti krievu cilvēki, bet gan abstraktais, efemērais “krievs”. Taču vienlaikus šim naidam ir arī neapzināts vai vāji apzināts kauns par 17. jūnija nepretošanos.
Racionāli ar prātu ir viegli izskaidrot šīs pretošanās bezjēdzību un varbūt pat iespējamo kaitējumu latviešu tautas izdzīvošanai, taču zemapziņu ar racionāliem argumentiem neapmānīsi. Šī nepretošanās un sekojošā izdabāšana krieviem, momentā pārejot uz krievu valodu, tiklīdz izdzirdi, ka otrs latviski nerunā vai runā slikti, radīja latviešiem noturīgu vainas, pazemojuma un kauna sajūtu kokteili, no kura tie nekādi netiek vaļā, lai cik kareivīgiem saukļiem mēs sevi uzmundrinātu.
Viens no mēģinājumiem “nomazgāt” 17. jūnija nacionālo kaunu ir 16. marta glorifikācija. 16. marta mīta arhetipiskais zemteksts ir šāds: jā, mēs 1940. gada 17. jūnijā bez pretošanās atdevām savu valsti un “nogūlāmies zem krieva”. Tas, bez šaubām, ir apkaunojoši, bet šo pazemojumu mēs nomazgājām 1944. gada 16. martā, kad abas latviešu divīzijas “sadeva pa purnu” krievam pie Veļikajas upes. Tagad mēs ar augstu paceltu galvu katru gadu 16. martā atgādinām pasaulei, ka 17. jūnija gļēvulību vēlāk pārvarējām, un šo savu pārdzimšanu atzīmējam (svinam) 16. martā. Tāpēc cieniet mūs un godājiet.
Šajā stāstā nav svarīgi, ka latviešu divīzijas atradās hitleriskās Vācijas armijas sastāvā un nekādu Latvijas valsti Hitlers nesolīja atjaunot. Tāpat nav svarīgi, cik nopietna bija šī “iedošana pa purnu”. Galvenais, ka sitām un kāvāmies. Cik stipri, jau vairs nav svarīgi. Galvenais, ka ar šo “saņemšanos” esam nomazgājuši 17. jūnija kaunu.
Jebkuram vēsturiskajam mītam ir jābalstās uz realitāti. Vai vismaz uz iepriekšējo mītu. Var, protams, uzdot visus šos Namejus, Visvalžus, Tālivalžus, Jersikas, Kokneses un Tērvetes par Latvijas kultūras un valstiskuma pirmsākumiem, taču uz lietuviešu fona ar viņu Lietuvas lielhercogisti, Vitautiem, Ģediminiem un citiem dižkunigaišiem tas izskatās visai pablāvi, kas arī precīzi atspoguļojas latviešu un lietuviešu pašapziņas atšķirībās.
Ne velti pieminu lietuviešus 16. marta sakarā. Lietuva tāpat kā Latvija 1940. gadā “krievam” nepretojās. Taču viņu gadījumā bija neliela atšķirība. Savulaik Polija bija Lietuvai atņēmusi Viļņu, bet Vācija okupējusi Klaipēdu (Mēmeli). Teritoriāli Lietuva no padomju okupācijas pat ieguva. Tas, protams, nenozīmē, ka viņi Sarkano armiju un Lietuvas Višinski - Dekanozovu - sagaidīja ar sajūsmu. Taču viņiem bija vismaz kaut kāda kompensācija.
Taču galvenā atšķirība, kura izriet tieši no valstiskās pašapziņas, bija tā, ka, par spīti naidam pret krieviem (cariskās Krievijas laikā lietuviešus kā katoļticīgos apspieda vairāk nekā luteriskās guberņas - Kurlandi, Liflandi un Estlandi) un boļševikiem, Lietuvā hitleriešiem leģionu noorganizēt neizdevās.
No lietuviešu augstākās ģeneralitātes neatradās neviens, kurš līdzīgi mūsu Bangerskim aicinātu savus tautiešus stāties leģionā. 12 lietuviešu augstākie virsnieki nonāca Štuthofas koncentrācijas nometnē attiekšanās dēļ sadarboties ar hitleriešiem. Ne jau tāpēc, ka gribētu Staļina uzvaru. Tāpēc, ka bija devuši zvērestu savai valstij. Tā kā, aicinot stāties leģionā, būtu jāzvēr uzticība Ādolfam Hitleram, kurš neatkarīgu Lietuvu nesolīja pat aplinkus, lietuviešu ģenerāļi izvēlējas Štuthofu, nevis zvēresta laušanu.
Kāda ir mana attieksme pret latviešu 16. marta “lielo stāstu”? Stāstam ir neapšaubāmi “robi”. Tomēr tagad, esošajā vēsturiski politiskajā realitātē uzskatu, ka, ņemot vērā zemo latviešu nacionālo pašapziņu, labāk kaut tāds stāsts nekā nekāds. Līdz ar to pretstāvē starp nosacītajiem “nacionāļiem” un progresīvajiem “antifašistiem” nostājos nacionāļu pusē, jo tā dēvētā “antifa” ir latviešu nāciju daudz vairāk apdraudoša.
