Ja Otrā pasaules kara laikā Vācijas armijā iesaukto Latvijas iedzīvotāju ikgadējās godināšanas pasākuma datums nebūtu noteikts 16. martā, tad tikpat labi būtu derējusi jebkura cita diena un mēnesis.
Kara veterānu godināšana ir vispāratzīta prakse, kā palīdzēt karojušajiem atgriezties normālā dzīvē. Dubultgrūti tas karā zaudējušās puses karavīriem. Tādi bija latvieši (ne tikai tīri etniskā nozīmē) pēc Otrā pasaules kara neatkarīgi no tā, kurās frontes pusēs viņi karojuši.
Absolūts mazākums Vācijas mobilizēto latviešu nožēloja Vācijas sakāvi. Vairākums bija karojuši par Vāciju piespiedu kārtā un mierinājuši sevi ar cerību, ka varētu taču atkārtoties kaut kas līdzīgs situācijai kā pēc Pirmā pasaules kara, kad samērā mazas apbruņotu cilvēku grupiņas spēja paveikt lielas lietas - spēja saraustīt impērijas un uz to drupām celt nacionālās valstīs, ieskaitot Latviju. Otrais pasaules karš daudzas no šīm valstīm aizslaucīja, bet toties deva cilvēkiem ieročus, ar kuriem karot par savu politisko, nacionālo vai tikumisko ideālu iemiesošanu. 1940. gadā iznīcinātā Latvijas Republika bija viens no šādiem ideāliem, kuru toreiz atkarot neizdevās. Ceļš līdz tagad pastāvošajai valstij līdzinājās 45 gadus ilgam gājienam cauri tuksnesim pakaļ mirāžām. Tomēr galu galā izrādījās, ka tās vedušas pareizā virzienā uz tagad sasniegto oāzi.
Vācu un padomju pusē karojušo latviešu situācija pēc kara bija diametrāli atšķirīga pēc formas, bet vienāda pēc būtības. Uzvarētājiem veltītie rituāli 9. maijā un, Latvijas gadījumā, arī par Rīgas ieņemšanas dienu noteiktajā 13. oktobrī un vēl citās reizēs neatcēla faktu, ka padomju pusei pierakstītie uzvarētāji karā bija zaudējuši Latvijas valsti tieši tāpat kā vācu pusei pierakstītie zaudētāji. Padomju pusē šī zaudējuma raisītā neapmierinātība izrādījās nenoslēpjama un pagājušā gadsimta 50. gadu beigās noveda līdz tīrīšanām pat augstākajās Latvijai atstātās pašpārvaldes iestādēs.
Padomju Savienības okupētajā Latvijā dzīvoja arī tūkstošiem vācu pusē karojušu cilvēku, kurus vai nu nepārvarama vara, vai pašu izvēle nepamest savus vecākus un bērnus, īpašumus un dzimteni bija atdevusi ienaidnieka varā uz visu mūžu vai uz ilgiem gadiem tos, kuriem par spīti visam izdevās nodzīvot līdz Latvijas Republikas atjaunošanai. Padomju laikā viņu resocializācija notika nevis ar godināšanu, bet ar uzraudzīšanu, pazemošanu un biedēšanu ar nāvi. Daži nelaimes putni tiešām tika nošauti ilgi pēc kara, pilnīgi nepamatoti piespriežot viņiem nāves sodus par vācu okupācijas režīma noziegumiem, kuru īstos vaininiekus dabūt rokā nebija iespējams. Citiem vārdiem sakot, kara veterāniem piemītošās problēmas šai cilvēku grupai tika apslāpētas ar atgādinājumiem, ka priekš viņiem karš nemaz nav beidzies. Pēc Latvijas Republikas atjaunošanas viņu resocializāciju pārņēma 16. marta rituāli. To pārnešana uz Latviju ļāva tiem uzplaiksnīt krāšņumā (attēlā), kāds nebija sasniedzams trimdā.
Ir nostāsti par cilvēkiem, kam kara seku dziedēšanas paņēmiens bijis valsts svētkos vai radu saietos parādīties ar ordeņiem un medaļām, kas nopelnītas karojot gan vācu, gan padomju pusē.
16. marts kā Latviešu leģiona piemiņas diena tika ieviesta atbilstoši lēmumam, kādu 1952. gada 11.-12. aprīlī Londonā pieņēma aprūpes organizācijas “Daugavas Vanagi” (Latvian Welfare Fund) valde. Datuma izvēli pamatoja stāsts, ka 1944. gada 16. martā sācies Latviešu leģiona 15. un 19. divīzijas vienību kopīgs uzbrukums pie Veļikajas upes Krievijā. Laikā no 16. līdz 18. martam leģionāriem izdevies šķērsot upi un izkarot divus kilometrus dziļu placdarmu. Turklāt tas noticis latviešu virsnieka, konkrēti pulkveža Artūra Silgaiļa (1895-1997, jā, vairāk par 100 gadiem nodzīvojis; attēlā savos ziedu laikos) “augstākajā vadībā”.
Pirmkārt, nebija leģions tik liels, ka tajā ietilptu vismaz 19 divīzijas. Tajā dažādos brīžos bija līdz desmit karaspēka daļām, kuru nomenklatūra tika nepārtraukti grozīta, bet līdz divīziju apmēram no tām varēja paplašināt tikai divas. Tām piešķirtie numuri atspoguļoja ne latviešu, bet vācu karaspēka komplektēšanu.
Otrkārt, latviešu divīzijām vācieši bija pielipinājuši divus apzīmējumus, kuri tās atšķīra no vācu apmijas (Wehrmacht). Leģionāru nosaukumam vajadzēja pašam par sevi radīt iespaidu, ka te darīšana ar brīvprātīgajiem vai algotņiem. Abos gadījumos šādu iespaidu radīšana bija apzināti meli, bet leģionāru nosaukums tomēr pielipa visām no Latvijas Republikas valstspiederīgajiem komplektētajām vācu karaspēka daļām. Otrais apzīmējums bija, ka tās esot SS divīzijas.
Treškārt, ļoti aizdomīgs jeb divdomīgs ir apgalvojums par latviešu virsnieka “augstāko vadību” apstākļos, kad vācieši neatdeva cittautiešiem un kur nu vēl rasistiski aizdomīgajiem (tas maigi sacīts) latviešiem nekādu vadību. Vai nu šeit ar “augstāko vadību” domāts kaut kas cits, nekā oficiāla subordinācija, vai pati kaujas operācija bijusi tik mazsvarīga, ka vācieši nav tajā iejaukušies (nav pamanījuši?).
Jāpakavējas pie tā, ka SS ir saīsinājums no “Schutzstaffel”, kā vācu nacistu partija apzīmēja savus biedrus, kuri gribēja un spēja kauties ar konkurējošu partiju kaušļiem pagājušā gadsimta 20. gados un 30. gadu sākumā, līdz nacisti tik tiešām visas citas partijas sakāva. Nacisti tika pie valsts varas, bet saglabāja SS kā tādu valsts varas atzaru, kas vairāk konkurēja nekā integrējās ar citiem atzariem.
Šobrīd ir pavērušās vairākas paralēles starp SS un ar Jevgeņija Prigožina jeb “Vagner” vārdu pazīstamu karapulku. Ar to Krievija bija apgādājusies jau sen, bet pagājušogad bija spiesta to modificēt atbilstoši Ukrainā notiekošā kara vajadzībām. Tas ir tieši tāpat kā savulaik Vācijā, kuru neveiksmes Otrajā pasaules karā piespieda meklē “lielgabalu gaļu" jebkur, kur to varēja dabūt. Vācija pārkāpa savus rasistiskos likumus, pēc kuriem latvieši bija pasludināti par tik nepilnvērtīgiem, kādiem nevar dot ieročus. Krievija ir atsacījusies no aizlieguma dot ieročus notiesātiem noziedzniekiem. Abos gadījumos sākotnēji augsti kvalificētu rīkļurāvēju vienības tiek atšķaidītas ar cilvēkiem, kas savākti uz ātru roku un lielāku vai mazāku spaidu kārtā. Viņiem maz līdzības ar to organizāciju kodoliem, kuru grēkus viņiem mēdz pierakstīt.
Abos gadījumos organizācijas personificē spilgtas, bet bēdīgu slavu ieguvušas personas Heinrihs Himlers (1900-1945) un Jevgeņijs Prigožins (1961). Kā redzams, viena no tām ņēmusi nelabu galu.
16.-18. marta kauju būtība tāda, latviešu leģionāri pēc atspiešanas pāri Veļikajas upei nevis nostiprinājās tās rietumu krastā, kur viņiem jau iepriekš bija sākti būvēt nocietinājumi, bet metās atpakaļ pāri upei un pāris nedēļas cīnījās upes austrumu krastā. Upe tek no dienvidiem uz ziemeļiem, tāpēc tās krastu dalījums austrumu jeb padomju un vāciešu jeb rietumu pusēs skaidri izteikts. “Rēzeknes Ziņas” 1944. gada 29. martā ir sniegušas vācu- padomju frontes karti (attēlā), kas liecina par frontes tuvošanos Latvijai, bet kurā diemžēl nav iezīmēta konkrēta vieta avīzē aprakstītajām leģionāru cīņām.
Kauju vieta diemžēl nav uzrādīta kartē arī tad, ja šim kaujām veltīta grāmata. Tāda ir izdota 2011. gadā Rīgā ar nosaukumu “Karojošā piemiņa". Uzsvars grāmatā likts 16. marta un 9. maija godināšanas rituālu aprakstu, izpēti, interpretācijām. Kartes tur nav nekādas. Ir tikai atsauce uz militārajām kartēm, kuru nomenklatūrā 16.-18. marta cīņas gājušas par augstieni 93,4. Civilajās kartēs tādas numerācijas nav. Jāiztiek ar norādi, ka notikumi risinājušies kaut kur uz dienvidaustrumiem no Ostrovas pilsētas, kas pietiekami liela, lai kartēs tai būtu vieta. Pilsēta atrodas Veļikajas krastos.
Kauju interpretācijas būtība ir strīds, vai leģionāriem bija vērts forsēt upi, nevis palikt kaut pusgatavā aizsardzības līnijā upes rietumu krastā. Strīda rezultāts nav pašsaprotams. Pirmkārt, nav vairs iespējams bezkaislīgi novērtēt aizsardzības līniju gatavību, kas A. Silgaiļa atmiņās saprotamu iemeslu dēļ nopelta. Otrkārt, - un tas ir galvenais, nav vispārpieņemtās formulas, pēc kuras izrēķināt leģionāru zaudējumus, aizstāvot Veļikajas rietumu krastu, kas zemāks par austrumu krastu un tāpēc viegli un precīzi apšaudāms, ar reālajiem 1 000 vīru (noapaļoti) zaudējumiem, ieņemot upes rietumu krasta augstieni. Jā, 26. martā padomju spēki jau šo augstieni atguva, bet arī paši cieta zaudējumus, kas, savukārt, paglāba leģionārus, kuri būtu gājuši bojā, ja padomju armija mestos viņiem virsū no augstākām pozīcijām un bez iepriekšējas nokausēšanas attiecīgajā frontes sektorā.
Diskusijas par 1944. gada martu tieši tādas pašas, kā par mūsu acu priekšā (kam ar plašsaziņas līdzekļu, kam ar izlūkziņu pastarpinājumu) notiekošo Bahmutas aizstāvēšanu. Nav nozīmes atšķirībai, ka ukraiņi tur aizstāvas, bet latviešu leģionāri pie Veļikajas uzbruka. Visu nolīdzina jautājums par rīcības cenu un sekām: cik daudz karavīru ukraiņi zaudē Bahmutā un vai zaudētu mazāk, ja aizstāvētu kādas citas pozīcijas?
Attiecībā pret tradīciju pierakstīt 16. martam sekmīga uzbrukuma godu pārsteidzošs ir atklājums, ka 1944. gada notikumu gaitā neviens ne par kādu uzbrukumu nerunāja.
Reportāžas no šo kauju vietas aizsāka tā laika latviešu pašpārvaldes galvenais izdevums “Tēvija” 1944. gada 18. martā 1. lpp. zem virsraksta “Izcili latviešu panākumi atvairīšanas cīņās ziemeļu sektorā”. Tātad panākumi atvairīšanā, aizsardzībā, aizstāvībā, bet nekādā uzbrukumā. Tā notikumi tika saskatīti no Vācijas “Vadoņa galvenās mītnes", kuras 17. marta viedokli vajadzēja izplatīt vācu okupācijas zonas presei: “Boļševiki uzbruka telpā rietumos no Neveles, pie Ostrovas un Narvas frontē. Šo uzbrukumu sekmīgā atvairīšanā izcila līdzdalība pieder latviešu brīvprātīgo vienībām.
Šī teksta oriģināls vācu valodā izlasāms “Deutsche Zeitung fur Ostland” 18. marta numura 2. lpp.. Tur latviešu izcilība pieteikta nevis virsrakstā, bet apakšvirsrakstā. Virsraksts “Smagas cīņas uzbrūkot un aizstāvoties” maldina, jo par vācu uzbrukumiem tur tik, cik melns aiz naga. Vāciešiem nācās aprakstīt aizstāvēšanos, aizstāvēšanos un aizstāvēšanos, tai skaitā rietumos no Neveles, pie Ostrovas un Narvas frontē.
Kaut kādu attaisnojumu virsrakstam dod tas, ka vismaz galējos ziemeļos karojošās puses apmainījušās ar izlūkgājieniem (beiderseitige Aufklärungstätigkeit) un vēl kaut kur vācieši nogremdējuši tirdzniecības kuģi.
28. martā “Tēvija” 1. lpp. sniedza “Vadoņa galvenajā mītnē, 1944. gada 27 martā” sagatavota teksta tulkojumu zem virsraksta “Veiksmīgas latviešu cīņas dienvidaustrumos no Ostrovas”. Tādējādi lasītājiem dots signāls, ka rakstā varēs atrast kaut pāris rindiņas par leģionāriem: “Telpā dienvidaustrumos no Ostrovas latviešu SS brīvprātīgo vienības kopā ar vācu vienībām atsita vairāku ienaidnieku divīziju uzbrukumu. Vietējs iebrukums nosprostots.”
“Deutsche Zeitung fur Ostland” to pašu ziņu iesāka ar virsrakstu “Aizstāvēšanās cīņas turpinās” - tātad novācot vēl 18. martā uzturētos mājienus, ka arī vācieši spētu uzbrukt vismaz kaut kur, kaut cik, kaut kā. Jā, šajās aizstāvēšanās kaujās “SS latviešu brīvprātīgie gūst panākumus”, kas izcelts apakšvirsrakstā. Tekstā paskaidrots, ka latviešu vienības atvairījušas vai atsitušas (wehrten) vairākus uzbrukumus (Ansturm) un nākamo četru vārdu teikumiņu “Ortlicher Einbruch wurde abgeriegelt” tā arī var latviskot, kā “Tēvija” to paveikusi.
Informācija no latviešu leģiona cīņu vietām tika daudzkāršota vietējās avīzītēs. Piemēram, Rīgā 28. martā nodrukātais teksts parādījās “Rēzeknes Ziņās” 29. martā zem virsraksta “Latviešu brīvprātīgo vienību panākumi pie Ostrovas” un “Bauskas Vēstnesī” 31. martā - zem virsraksta “Latviešu varonīgas cīņas pie Ostrovas”.
Latviešu karavīru frontes laikraksts “Daugavas Vanagi” 24. martā apkopoja nedēļas notikumus zem virsraksta “Boļševiki turpina uzbrukt”: “Daudzo purvu, mežu un ezeru dēļ ienaidnieks ziemeļu frontē spiests uzbrukt gar satiksmes maģistrālēm, piem., gar Veļikije-Luki — Idrica dzelzceļu, gar ceļiem virzienā Novorževa — Ostrova un gar ceļiem, kas ved uz Pleskavu. Visi šie ar tankiem un stipru artilērijas uguni pavadītie uzbrukumi sabruka pret vācu, latviešu un igauņu brīvprātīgo kopējo ieroču brālību. Tāpēc pārskatu nedēļas beigās boļševiku bezpanākuma pasākumi aprima. Kādas latviešu SS brīvprātīgo brigādes komandieris, zem kura vadības brigāde beidzamās nedēļās ieguva nevīstošu slavu, ar Ozollapu vainagu apbalvotais brigadenfīrers Šults (Schuldt) krita varoņu nāvē.”
Ar Hinriha Šulta bēru (1901-1944, viņa vārds latviešiem neierasts) bildēm gan "Tēvija", gan “Daugavas Vanagi", gan “Deutsche Zeitung fur Ostland” aizvietoja ziņas par to, ar kādiem zaudējumiem savu “nevīstošo slavu” pirkuši latvieši. 1945. gadā kādu no Kurzemes katlā iesprostotām leģionāru vienībām vācieši aplaimoja, piešķirot tai H. Šulta vārdu.