“Mēs nāksim no baznīcas pie Brīvības pieminekļa nolikt ziedus, pēc tam aizbrauksim uz Lesteni, un citiem te nav tiesību iejaukties!” Tā saka biedrības “Daugavas Vanagi Latvijā” vadītājs Andrejs Mežmalis. Diemžēl “citi” jau plāno iejaukšanos. Tie paši prokremliskie provokatori, kas sevi dēvē par antinacistiem, bet, atbalstot Krievijas iebrukumu Ukrainā un ilgojoties pēc Latvijas okupācijas laikiem, ir pat tādi paši vai vēl sliktāki par nacistiem, fašistiem un visiem komunistiem kopā ņemtiem.
16. martam Rīgas domē pieteikti divi pasākumi. Vienu tradicionāli kā katru gadu organizē biedrība “Daugavas Vanagi Latvijā”, un pašvaldība pasākumu saskaņojusi. Šī ir viņu - bijušo leģionāru un viņu tuvinieku - diena. “Daugavas Vanagu” organizāciju pēc Otrā pasaules kara beigām britu pārvaldītajā karagūstekņu nometnē Beļģijā, Zēdelgemā, dibināja bijušie Latviešu leģiona kareivji. Latviešu leģionāri, kuri tika iesaukti okupētājvalsts Vācijas bruņotajos spēkos, ir oficiāli atzīti par kara upuriem. 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvencija par civilpersonu aizsardzību kara laikā nosaka, ka “okupētāja valsts nedrīkst piespiest aizsargājamās personas kalpot tās bruņotajos spēkos vai palīgspēkos. Nav atļauta nekāda piespiešana vai propaganda ar mērķi savervēt brīvprātīgos”. Tātad konvencija aizsargā tās personas, kuras bruņota konflikta vai okupācijas gadījumā attiecīgajā brīdī un vienalga kādā veidā atrodas karojošās puses vai okupētājvalsts varā, kuras pilsoņi tās nav. Tiktāl par “Daugavas Vanagiem”, kas savu biedru piemiņas ceremoniju allaž cenšas aizvadīt pēc iespējas diskrēti. Bez skandāliem, bez milzu publicitātes. Ar cieņu un pietāti pret vēsturi.
Taču 16. martam ir arī tā otra puse - skandalozā un trokšņainā, Kremļa un tā ietekmes aģentu uzturētā. Kas apgalvo, ka Latvijā nacisti pa ielām maršējot, un noziegumus pret cilvēci attaisno. Principā tādi paši apgalvojumi, ar kādiem Krievijas Federācija pamato savu asiņaino un noziedzīgo iebrukumu Ukrainā. Un, lūk, šīs Kremļa politikas un iebrukuma attaisnotāji 16. martā pieteikušies rīkot pretpasākumu. Biedrība “Latvijas Antinacistiskā komiteja”, kas faktiski ir partijas “Latvijas Krievu savienība” satelīts ar Aleksandru Giļmanu un Alekseju Šaripovu tā vadībā. Abi šie kadri ir labi zināmi Valsts drošības dienestam. Abi daudzkārt bijuši spiesti skaidroties par pretvalstisku propagandu, nacionālā naida kurināšanu, un abi ar to lepojas. Giļmans arī tiesāts.
Ir bijuši gadi, kad Rīgas vadība atļāva “antinacistiem” atrasties visai tuvu leģionāru piemiņas gājienam un to traucēt, izcēlās arī fiziski konflikti. Ir bijuši gadi, kad “antinacistiem” ierādīja vietu Bastejkalnā vai vēl tālāk, prom no acīm, un arī aizliedza lietot skaņas pastiprinātājus. Nevienu, izņemot Kremļa propagandas medijus, viņi neinteresēja, izprovocēt nekārtības pa tik lielu gabalu nebija viņu spēkos. Pagājušajā gadā 16. martu no prokremliskās zaimošanas paglāba pandēmijas ierobežojumi. Cilvēki individuāli atnāca pie Brīvības pieminekļa, nolika puķes. Neviens uz viņiem nekliedza, nelamājās, “antinacisti” svītrainās teātra pidžamās nemācās virsū.
“Daugavas Vanagu” gājiens sāksies pulksten 11.00 pēc dievkalpojuma Svētā Jāņa baznīcā. Kremļa “antinacisti” ir pieteikušies mītiņot turpat līdzās Skārņu ielā pie Svētā Pētera baznīcas. Atrodoties tik tuvu, konflikti un fiziskas sadursmes būtu teju nenovēršamas. Tāpēc pilsētas vadības lēmums nesaskaņot mītiņu ir saprātīgs un atbildīgs. Rīgas domē “Neatkarīgā” noskaidroja, ka pašvaldība izdevusi administratīvo aktu, ar kuru aizliedz mītiņa norisi pieteiktajā vietā. Tas darīts, pamatojoties uz drošības iestāžu apsvērumiem par iespējamajiem sabiedriskās kārtības un drošības apdraudējumiem. Tajā pašā laikā pavisam bez tiesībām uz mītiņošanu Kremļa “antinacisti” nav atstāti. Viņiem piedāvātas divas citas vietas, kur sanākt uz mītiņu - vai nu Uzvaras parkā Pārdaugavā, vai arī pie nacisma upuru piemiņas vietas Rumbulā. Ja “antinacistus” interesē kas vairāk par izrādīšanos un provocēšanu, viņi varēs mītiņot tur, ja nē - varēs vērsties tiesā un apstrīdēt Rīgas domes izpilddirektora parakstīto administratīvo aktu. Taču sludināt prokremliskas idejas Rīgas centrā, traucējot kara upuru - latviešu leģionāru piemiņas pasākumu, viņiem nebūs ļauts.
Ja kādam nepieciešams atsvaidzināt atmiņā, kas ir leģionāru piemiņas diena un kādēļ gadu no gada šis datums tiek izmantots Latvijas nomelnošanai - te ir latviešu vēsturnieku sagatavots informatīvs materiāls: 16. MARTS.
Bet priekšā ir vēl cits sensitīvs datums. 9. maijs, kurā daļa Latvijas sabiedrības svin mūsu valsts nonākšanu padomju jūgā. Šīs svinības tradicionāli notiek Pārdaugavā, kur atrodas “Piemineklis Padomju karavīriem - Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”. Viņi svin kopā ar Krievijas Federācijas vēstnieku, ar Vladimira Putina uzrunu milzu ekrānā, dzied slavas dziesmas Sarkanajai armijai. Un tā ir tā pati armija, ka slepkavoja un uz Sibīriju izsūtīja Latvijas tautu. Tā pati, kas šobrīd slepkavo Ukrainas tautu.
Iekšlietu ministre Marija Golubeva paziņojusi, ka gribētāji 9. maijā puķes drīkstēšot nolikt (pie “Pieminekļa Padomju karavīriem - Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”). Tāpat kā 16. martā pie Brīvības pieminekļa. Taču “militarizēta vai militāru agresiju slavinoša manifestācija noteikti nebūtu pieļaujama”.
Līdz pandēmijai tāda manifestācija 9. maijā notika katru gadu, turklāt ar aktīvu Krievijas Federācijas un Rīgas domes atbalstu.
Okupācijas festivāls - ar mūziku, šņabi, uzkodām un uguņošanu noslēgumā.
