Latvijā politiķi bieži atkārto, ka Latvija ir parlamentāra republika un prezidents vairāk pilda reprezentatīvas funkcijas, izņemot to vienīgo reizi, kad viņš, nosaucot premjera kandidātu, ir situācijas noteicējs.
Parlamentārā republikā galveno lomu spēlē politiskās partijas un to līderi. Līdz ar to politiskā atbildība par notiekošo valstī galvenokārt gulstas uz valdošo partiju. Šobrīd Latvijā šāda partija ir Vienotība.
Latvijas politiskā sistēma pēc varas sadales principiem ir līdzīga Vācijas politiskajai sistēmai. Arī Vācijā prezidents ir politiski maznozīmīga figūra un valstī galvenais ir kanclers (valdības vadītājs). Vācijā rudenī notika Bundestāga vēlēšanas un pēc ilgām un grūtām koalīcijas veidošanas sarunām šonedēļ tika apstiprināta jaunā Vācijas valdība. Par valdības vadītāju – kancleri – likumsakarīgi tika ievēlēta vadošās partijas Kristīgo demokrātu apvienības līdere Angela Merkele. Viss loģiski, kā demokrātiskā, parlamentārā valstī pienākas.
Tieši pēc tādas pašas loģikas Valsts prezidents Andris Bērziņš pēc Dombrovska demisijas piedāvāja premjera amatu uzņemties vadošās partijas Vienotība līderei Solvitai Āboltiņai. Šāds prezidenta piedāvājums pilnībā atbilda parlamentāras republikas politiskajai loģikai. Taču Āboltiņa sev vien zināmu iemeslu dēļ atteicās, atrunājoties ar ekonomisko jautājumu nepietiekamu izpratni. Ja jau Vienotības valdes priekšsēdētāja ar šādu aizbildinājumu atteicās no valdības vadīšanas, tad prezidents šajā amatā ieteica virzīt Saeimas Budžeta un finanšu komisijas priekšsēdētāju Jāni Reiru. Taču arī Reirs, izrādījās, nav gatavs valdības vadīšanai.
Toties valdību bija gatavs vadīt aizsardzības ministrs Artis Pabriks, kuru premjera amatā, savukārt, nevēlējās redzēt prezidents. Prezidents ļoti izvairīgi atbild uz jautājumu, kāpēc viņš Pabriku noraidījis. Intervijā LTV raidījumā 1:1 viņš deva mājienus, ka pēc sarunām ar Vienotības vadību viņam neesot radusies pārliecība, ka Pabriks būs tas, kas spēs tikt galā ar koalīcijas problēmām. Citiem vārdiem, Pabrikam nav īsti ticējuši paši partijas vadoņi. Pabrikam acīm redzami neticēja arī prezidents, kurš ir ļoti piezemēts cilvēks un ar daiļrunību neizceļas. Arī premjera amatā viņš grib redzēt nopietnu darītāju, nevis cilvēku, kurš pārlieku norūpējies par savu tēlu un, gatavojoties startam Eiroparlamenta vēlēšanās, rosina nojaukt pieminekli, lai gan labi zina, ka realitātē to neviens nost nejauks.
Jāatgādina, ka pašreizējā sasaukuma Saeimā Vienotība ir dominējošais politiskais spēks un neviena cita partija uz politiskā līdera lomu nepretendē. Tieši šādā kontekstā jāsaprot prezidenta izteikums intervijā Latvijas Radio, kad viņš starp iespējamiem premjera pretendentiem minēja Vienotības Saeimas frakcijas vadītāju Dzintaru Zaķi. Daudziem šā uzvārda pieminēšana vien jau izraisīja vēlmi pateikt kaut ko indīgu par... prezidentu. Ievērojiet, nevis pārmest Vienotībai, ka tā tik atbildīgā vietā tur Zaķi, bet gan prezidentam, kurš, ievērojot politisko loģiku, vadošās partijas frakcijas vadītāju uztver kā vērtējamu kandidātu.
Taču izrādās, ka Vienotības rindās sanākuši pārsvarā politiskie muldētāji un tādas personības, kas ar stingru tvērienu varētu turēt vadības grožus savās rokās un nodrošināt konsekventu valdības darbu kā vienota komanda, acīm redzami nav. Tad nu sanāk darītājus meklēt no malas un piedāvāt augstajam Ministru prezidenta amatam valsts sekretāra vietniekus. Latvijā šāda ačgārna politiskā loģika skaitās gluži pieņemama, taču, cik sekmīgi var attīstīties valsts, ja to vada, balstoties uz ačgārnu loģiku?