Saeimas Izglītības komisija atbalstījusi Izglītības likuma grozījumus, ar kuriem noteikta vidējā izglītība kā bezmaksas.
Lai arī tiesībsargs Juris Jansons lēmumu nodēvējis par vēsturisku, vismaz likuma ietvarā nekādas revolūcijas nav, jo Satversmē, Izglītības likumā, Bērnu tiesību aizsardzības likumā, arī starptautiskajā Bērnu tiesību konvencijā, kam Latvija pievienojusies, šāds princips jau sen ir noteikts. Cita lieta, ka valsts to pārkāpa, tostarp Ministru kabineta noteikumus par finansējumu mācību līdzekļiem vienam skolēnam, kuros noteiktais bija vairākkārt augstāks nekā reāli atvēlētais.
Pozitīvi, ka beidzot izskaidrots un definēts, ko tieši no mācībām nepieciešamā finansē valsts un ko vecāki. Var vēl strīdēties par atsevišķiem jautājumiem, piemēram, vai skolas forma ir noteikti vecāku apmaksājama personiskās lietošanas manta, kad vecākiem ir jāmaksā par interešu izglītību un kad ne, vai transports uz skolu, ēdināšana skolā jānodrošina bez maksas vai ne, bet vismaz attiecībā uz mācību materiāliem kaut kāda skaidrība tiek ieviesta: vecākiem jānodrošina individuālie mācību piederumi, piemēram, kancelejas preces, sporta tērps, apavi, apģērbs, valstij un pašvaldībai – mācību un papildu literatūras, metodisko līdzekļu, digitālo mācību līdzekļu, arī tik aprunāto darba burtnīcu iegāde. Tas vairs neatstāj tik plašu interpretāciju un attiecīgi arī strīdu iespējas.
Bet vēl pāragri būtu teikt hop! Par likuma grozījumiem vēl jānobalso Saeimai, vēl Finanšu ministrijai (FM) tam jāatvēl līdzekļi – ap 500 000 latu, kuru, kā allaž, neesot, neraugoties uz FM ziņojumiem par valsts konsolidētā kopbudžeta pārpalikuma pieaugumu šogad (janvāris – maijs: 187,1 miljons latu). Ja vēl palasa Valsts kontroles atzinumus par trekno gadu tikumu atgriešanos valsts pārvaldes tēriņos, tad papildu 500 000 latu reālas bezmaksas vidējās izglītības nodrošināšanai visiem bērniem nešķiet kosmiska prasība.
Cits jautājums, vai politiskā elite un sabiedrības vairākums atbalsta pašu bezmaksas izglītības principu. Ja tā būtu, tad nez vai gadiem ilgi Satversme un Izglītības likums tiktu tā ignorēti. Tāpēc līdz ar šiem grozījumiem politiķiem varbūt vajadzētu vispirms apstiprināt savu atbalstu bezmaksas vidējās izglītības principam kā tādam vai arī izņemt to no likumiem. Atklāti pateikt, ka vidējā vispārējā izglītība tiek subsidēta, bet ne bezmaksas, iezīmēt, kāda ir politiskā, ideoloģiskā pozīcija – vai iztrūkstošo daļu visi piemaksā vienādi vai, ievērojot pēdējā laikā aktualizēto nabadzības novēršanas diskursu, samērojot ar vecāku ienākumu līmeni. Salāgot likumus ar praksi, lai skolu direktori, skolotāji nebūtu spiesti pārkāpt likumus, prasot vecākiem pirkt to, ko likums nepieprasa.
Pagaidām šie grozījumi ir tikai papīrs, bet cerību, ka šīs tiesības, ja ne pilnībā, tad arvien vairāk tiks realizētas arī dzīvē, dod neatlaidīgā tiesībsarga biroja pozīcija, vēršoties gan Ģenerālprokuratūrā, gan Saeimā, gan pie sabiedrības, pat draudot ar Satversmes tiesu. Daļai sabiedrības, jo īpaši bezbērnu, varbūt šķitīs, ka tiek šauts pār svītru, bet mūsu politiskajā praksē pierādīts, ka vezums no vietas nekust, kamēr ūdens mutē nesmeļas. Labāk vēlu nekā nekad, tomēr izmaiņas varēja vēlēties agrāk – norādes par to, kas sagādājams bērnam skolai uz 1. septembri, vecāki saņēmuši jau maija beigās, un to saturs nez vai vairs tiks mainīts, jo nez vai arī pašvaldībām ienāksies papildu līdzekļi skaidrāk definēto likuma prasību izpildei jau no šā gada septembra. Tiesa, pēc tiesībsarga pagājušā gada aktivitātēm jau pirms minētajiem likuma grozījumiem pašvaldības jau ir rēķinājušās ar nepieciešamību segt lielāku skolai nepieciešamo tēriņu daļu, un vecāki jau informēti, ka nākamajā mācību gadā lielākoties vairs nav jāpērk ne grāmatas, ne darba burtnīcas. Vismaz es savu bērnu pērkamo mācību līdzekļu sarakstā izmaiņas jūtu. Pašvaldību rocība gan arī ir dažāda, tāpēc būtu pieļaujams likuma izmaiņu ieviešanas pārejas periods ne vairāk kā gada robežās. Tikai tad, ja pašvaldība spēj pierādīt, ka tai tiešām trūkst līdzekļu, tā var atsaukties uz šā likuma pagaidu neizpildīšanu pilnībā vai lūgt FM palīdzību. Kamēr vien likumdevējs nav atsaucis Satversmē un likumos minēto bezmaksas izglītības principu.