Esošās, jau pārbaudītās, zināmās vadības pārvēlēšana, balsošana par cilvēkiem, līderiem, nevis partiju nosaukumiem, imunitāte pret priekšvēlēšanu intrigām un ķengām ir šo pašvaldību vēlēšanu raksturīgākās iezīmes. Un, protams, ļoti zemā aktivitāte, kuras vienkāršākais, bet ne nopietnākais skaidrojums būtu saulainā diena.
Mazāk nekā puses – 45,85% – balsstiesīgo dalība pašvaldību vēlēšanās ir zemākais rādītājs atjaunotās Latvijas pašvaldību vēlēšanu vēsturē. 2009. gada vēlēšanās aktivitāte bija 53,8%, 2005. gadā – 52,85%, 1997. gadā – 56,84%. Var jau atrunāties ar saulaino dienu, kas drīzāk mudina uz pludmali, nevis iecirkni, bet tieši otrādi – ja reiz cilvēks izgājis no mājas, pa ceļam uz pludmali nav problēmas iegriezties iecirknī. Drīzāk nostrādājis vairāku faktoru kopums – lielā, joprojām pilnībā nefiksētā emigrācija no Latvijas, dzīvošana nedeklarētās adresēs, patālu no faktiskās dzīvesvietas, kuslās priekšvēlēšanu kampaņas, apātija pret politiku kā tādu, paļāvība tikai uz sevi pašu. Gan partiju nauda, gan mediju uzmanība koncentrējās uz Rīgu, piemirstot novadus, savukārt novadu cilvēki attiecīgi piemirsa politiķus. Tādējādi augstāka aktivitāte (55,54%) bija Rīgā, zemāka – lauku novados, jo īpaši Zemgalē, kur balsojuši tikai 39,37% balsstiesīgo.
Balso par mēriem, ne partijām
Atšķirībā no vēlētāju politiskās neuzticības nacionālajā līmenī pašvaldībās nostiprinās tendence balsot par pārbaudītām vērtībām, esošajiem mēriem, kur vien tie startēja. Spilgts piemērs tam, ka vēlētāji iet līdzi mēram neatkarīgi no tā, kāda partijā viņš startē, ir 16 gadus Jēkabpilī valdījušais un atkal uzvarējušais mērs Leonīds Salcevičs – šoreiz startējis no Jēkabpils reģionālās partijas, iepriekš no LPP/LC, LPP, Latvijas demokrātiskās partijas. Mazāk mētājušies ir Latvijas Zemnieku savienības, pēdējos gados – Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) daudzskaitlīgie mēri, kas arī šajās vēlēšanās pārapstiprinājuši savu ietekmi, līdzīgi kā, lielākoties Latgalē, un, protams, Rīgā valdošie saskaņieši. Neraugoties uz to, ka pretenzijas uz krievvalodīgo elektorātu pieteica arī Par dzimto valodu, šis elektorāts tomēr konsolidējies ap Saskaņu, kas vairāk nekā citām partijām pašvaldībās darbojas kā zīmols. ZZS vēlreiz pārbaudījusi, ka labāki panākumi ir, startējot kopā, nevis atsevišķi zemniekiem un zaļajiem.
Švakāk gājis Vienotībai, lai gan lielākoties tajās nedaudzajās vietās, kur tai bijuši mēri, tā arī uzvarējusi. Lepošanos ar Jāņa Lāčplēša otro vietu Daugavpilī aiz SC grūti nosaukt par Vienotības panākumu, ņemot vērā, ka Lāčplēsis startēja Latgales partijas rindās, būdams vien no Vienotības ievēlēts Saeimas deputāts. Vietās, kur Vienotībai nav mēru, bet ir pāris deputātu, nereti atbalsts varas partijai nedaudz sarucis. Par izgāšanos Rīgā un frakcijas sarukumu uz pusi ir atsevišķs stāsts, bet uzkrītoša ir nevēlēšanās savā varas augstprātībā atzīt kļūdas.
Bez spožā starta Rīgā Nacionālā apvienība (NA) citviet lielākoties iebāzusi kāju durvīs, virknē pašvaldību būs pārstāvēta ar kādu vai pāris deputātiem, bet reti kur tiks pie mēra posteņa, izņemot Enguri un varbūt vēl kādu vietu.
RP – pēdējās vēlēšanas?
Izgāšanās – Reformu partijai (RP), kurai šīs bija pirmās pašvaldību vēlēšanas, kas vienlaikus bija tests partijas turpmākajai pastāvēšanai. Neraugoties uz valdībā esošajiem ministriem un lielo Saeimas frakciju, bez stabiliem pamatiem novados un arī neiekļūšanu Rīgas domē otrās Saeimas vēlēšanas RP, visticamāk, arī būs pēdējās. RP uzvara Koknesē nav partijas uzvara – kā jau ierasts pašvaldību vēlēšanās, jo īpaši nelielos novados, balsots tiek par sejām, un Dainis Vingris nav RP izvilkts kandidāts, bet jau esošs mērs, kas domē bija ievēlēts no vietējās listes. RP labais starts Liepājā, gūstot 30,42% atbalstu, pamatā arī ir viena cilvēka – Liepājas papīra šefa un esošā domnieka Jāņa Vilnīša nopelns, kuram turklāt ir partijas iekšējā opozicionāra aura un kurš atteicies no RP līdzpriekšsēdētāja amata. Vēl smagāka izgāšanās par Rīgu, kur Ingai Antānei nekādi panākumi netika prognozēti, un ņemot vērā arī partijas atbalsta trūkumu viņai kampaņā (pat palīdze Anna Kononova kampaņas virsotnē aizlaidās uz jaunā izglītības ministra Vjačeslava Dombrovska biroju), RP ir Daugavpilī, kur RP rindās uzņemtā pilsētas domes priekšsēdētāja Žanna Kulakova ar savu RP/Mūsu partija listi pat palika zem vēlēšanu barjeras.
Pieklājīgi pirmajai reizei startējusi Reģionu alianse, vairākās vietās iekļūstot domēs, Salacgrīvā pat ieņemot 14 no 15 deputātu vietām. Jāteic gan, ka vairākiem kandidātiem vēlēšanas nav svešas – virkne ir bijušie LPP/LC vai kādu vietējo sarakstu deputāti. Ja alianse spēs pārliecināt daudzviet joprojām spēcīgās vietējās, viena novada saraksta partijas, tostarp bijušās TP, tagad vietējās partijās esošos mērus par nepieciešamību apvienoties reģionus pārstāvošā lielākā, ārpus Saeimas esošā spēkā, tā varētu kļūt nopietnāks spēlētājs. Katrā ziņā 26 novados startējušajai aliansei mēru un deputātu pašvaldībās būs vairāk nekā RP, kas startēja 39 novados.
Lai ar kādi vēji pūš...
Vēl viena tendence – vietējo pārliecību par savējiem nespēj nopietni iedragāt mediju vai konkurentu nomelnojošas aktivitātes un kritika. Aivara Lemberga krimināllietas, Edmunda Sprūdža rīkojums par atstādināšanu no Ventspils mēra amata tikai nostiprinājis Latvijai un Ventspilij pozīcijas Ventspilī (69,44% šogad, 59,96 – 2009. gadā). Neraugoties uz atstādināšanu no amata neilgi pirms vēlēšanām, skandālu par zelta ķēdes pazušanu un antitrukšņa priekšvēlēšanu avīzes izplatīšanu, ar Jūrmalai neraksturīgu vienas partijas pārsvaru uzvarējusi (35,85%) Gata Trukšņa vadītā ZZS, kā rezultātā domē pārstāvēto partiju skaits saruks uz pusi. Tāpat visi vēji pūtuši pāri Jelgavas novada mēram Ziedonim Caunem, par kura medību un citām ķibelēm uzzināja visa Latvija.
Kopumā var teikt, ka pašvaldībās vēlētāji vairāk nobalsojuši par nacionālā līmeņa varas opozīciju un vietējām partijām, kuras nekādi administratīvie spaidi, prasības par partiju listēm, nevis vēlētāju apvienībām, nespēj izsvēpēt un piejaucēt lielajām partijām, kas vietējiem nešķiet simpātiskas. Veselīga konkurence. Cerams, ka tas liks nacionālajai varai domāt ne tikai par nākamo Saeimas vēlēšanu polittehnoloģijām, bet arī par esošās politikas korekciju un ieklausīšanos tautā.
***
Kādas ir būtiskākās šo vēlēšanu iezīmes un tendences?
Juris ROZENVALDS, politologs:
– Rīgas specifika bija politisko jautājumu lielāka akcentēšana, vismaz Vienotības līderes Sarmītes Ēlertes izpildījumā, un viņas mēģinājumi izkonkurēt nacionāļus viņu lauciņā beidzās ar neveiksmi. Ēlerte ļāva NA līderei Baibai Brokai izskatīties mierīgai, nosvērtai. Nils Ušakovs ir pēc neatkarības atjaunošanas pirmais Rīgā pārvēlētais mērs. Ārpus Rīgas pārsteidza Gata Trukšņa un ZZS panākumi Jūrmalā un Saskaņas centra (SC) panākumi Daugavpilī.
Kopumā lielajās pilsētās vāji startēja Vienotība, kas liek domāt par tās nacionālo stratēģisko mērķu trūkumu un arī to, ka tai nav ko teikt krievvalodīgajam elektorātam. Reformu partijas vājais starts jau bija paredzams iepriekš – komplektā ar Vienotības vājo startu un nacionāļu panākumiem varētu sekot zināma attiecību maiņa valdības iekšienē. ZZS lielajās pilsētās vai nu saglabājusi esošo, vai pakāpusies uz augšu, un jautājums, vai tā var aizvietot RP valdībā, ir atklāts.
Šīs vēlēšanas parādījušas, ka radikāli krasi noskaņojumi nav cieņā ne krievvalodīgajā elektorātā (Par dzimto valodu ļoti vājie starti), ne latviešu auditorijā – NA savus panākumus guva, tieši pateicoties Brokas mērenībai.
Aigars FREIMANIS, sociologs:
– Šo vēlēšanu fenomens ir ļoti zemā līdzdalība ārpus Rīgas. Rīgā aktivitāte, kas ir par apmēram 10% augstāka nekā vidējā, ir tikai par 3% zemāka nekā pirms četriem gadiem, bet augstāka nekā pirms astoņiem. Lielākos panākumus summāri guvuši reģionālie saraksti vai partijas, kas nacionālajā līmenī opozīcijā – ZZS dažādās kombinācijās un Saskaņas centrs, kas kaut kādas iekšējās turbulences varā varētu radīt. Nedomāju, ka tas ir kāds rafinēts protests pret Vienotību, drīzāk tās panākumu trūkumā vainojams piedāvājums, kuru nevarētu nosaukt par konkurētspējīgu. Kopumā Vienotībai tās starts liek ļoti rūpīgi izvērtēt, kas viņi ir Latvijas politikā. Protams, Saeimas vēlēšanās būs citādi, būs lielāka nozīme etniskajiem motīviem nekā pašvaldību vēlēšanās, lai gan arī te nacionāļu panākumus Rīgā lielā mērā var skaidrot konkrēti ar Baibas Brokas tēlu – līderi, kam nav kompleksu toleranti, mierīgi runāt par nacionālajām lietām.
Andris JAUNSLEINIS, Latvijas Pašvaldību savienības vadītājs:
– Īpaša šajās vēlēšanās ir zemā aktivitāte, kuras iemeslus man grūti pateikt. Parasti aktīvāki vēlētāji ir tad, kad viņi ir neapmierināti, bet, ja uzskata, ka viss kārtībā, domā, ka var atļauties vēlēšanās nepiedalīties. Varbūt tās kaut kādā mērā parādīsies mēru vēlēšanās, lai gan, spriežot pēc atbalsta partijām, arī te lielas izmaiņas varētu nebūt. Arī iepriekš mēri pašvaldību vēlēšanās nav mainījušies vairāk nekā trešdaļā domju. Vēlētāji par esošo varu pašvaldībās pamatā balso, jo novērtē padarītos darbus, nevis solījumus. Pašvaldības vēlētājiem ir pietiekami tuvu, lai nevarētu kaut kādus makaronus uz ausīm uzkarināt, viss ir redzams. Ja esošie vadītāji sola vēl kaut ko padarīt, ticība viņiem ir augstāka nekā tiem, kas vēl neko nav izdarījuši. Solītājos vēlētāji jau ir vīlušies ne reizi vien.
Pēdējais sasaukums pašvaldībām bija otrs smagākais periods pēc 1991.–1994. gada sasaukuma – bija jāpiezemē administratīvi teritoriālās reformas, bija ekonomiskā krīze, un acīmredzot vēlētāji novērtēja pašvaldības centienus iespēju robežās mazināt tās negatīvo ietekmi.