Pēdējos divos gados, jo īpaši kopš pagājušā gada, ēnu ekonomika Latvijā jūtami samazinājusies, – vēstīja Rīgas Ekonomikas augstskolas pasniedzēju pētījums, kas tika analizēts Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) rīkotā konferencē par šo tēmu.
Lai arī pētījuma autors Arnis Sauka bilda, cik atklāti uzņēmēji pat telefoniski stāstot par pelēkiem darījumiem, nekad visas kārtis netiks atklātas, turklāt pētījums īsti neaptver melno ekonomiku. Tomēr, ja par absolūtajiem skaitļiem varētu šķēpus lauzt, tad uzlabošanās tendenci būtu grūti apšaubīt pat rūdītiem skeptiķiem, ja pētījuma metodoloģija iepriekš bijusi līdzīga. Tomēr neieteiktu arī valdošajiem un «Dombrovska komandai», kas, kā izrādās, arī kandidē Rīgā, steigt atziņu par ēnu ekonomikas sarukumu iekļaut priekšvēlēšanu saukļos vai veiksmes stāstam pierakstīt jaunu nodaļu. Pavētot datus nopietnāk, aina nav tik rožaina.
Kļūdu labošana
Visupirms jau jāatzīst iemesli, kāpēc ēnu ekonomika 2009., 2010. gadā tā pieauga. Valsts politikas līmenī netika īstenota pretcikliskā politika – gan pirms krīzes, lai uzkrātu līdzekļus nebaltām dienām, gan tās laikā, lai mīkstinātu smago piezemēšanos. Skarbās griešanas apstākļos daudziem, kas negribēja pamest valsti un nogremdēt biznesu, ēnu ekonomika bija izdzīvošanas formula. Gan IKP kritums, gan bezdarba, gan ēnu ekonomikas kāpums Latvijā starp Baltijas valstīm bija manāmi augstāks. Ēnu ekonomikas kritums lielā mērā ir dabisks ekonomikas atkopšanās pavadonis. Tas, ka lielākie uzlabojumi ir mazumtirdzniecībā, būvniecībā, pakalpojumos, arī ir cikliskuma izpausme, jo šajās jomās bija lielākais ēnu ekonomikas īpatsvars krīzē. Ja krīze mums nebūtu bijusi tik smaga, ēnu ekonomika nebūtu augusi tik strauji un arī tās kritums tagad būtu mazāks. Nevienu jau nepriecē apziņa, ka pārkāpj likumu, tāpēc, ja var atļauties, vairākums cenšas arvien lielāku daļu nodokļu samaksāt. Protams, vienmēr būs kādi nelabojami muhļītāji. Tādi, kas neuzrāda 76–100% ienākumu, pētījumā konstatēti netika, kas gan varbūt liecina drīzāk par melnās ekonomikas darboņu neaptveršanu izlasē. Izplatītākā ir 1–10% ienākumu neuzrādīšana (41,2% aptaujāto), 12,9% neuzrāda 11–30% ienākumu, 6,3% – 31–50% ienākumu.
Politiska izšķiršanās
Latvijā, salīdzinot ar kaimiņvalstīm, izplatītāka ir peļņas neuzrādīšana, nevis aplokšņu algas, vairāk ir uzņēmumu, kas neuzrāda lielāku, 31–50%, peļņas daļu. Te rodas jautājums par kontrolējošajiem dienestiem, ne tikai VID, kura darba stila uzlabošanos uzteic LRTK, un uzņēmējdarbības vidi. Latvijā atklājas īpaši liela neapmierinātība ar nodokļu politiku (60%). Protams, uzņēmēji priecātos par vispārējo darbaspēka nodokļu samazināšanu, un te nu vajadzēs politisko izšķiršanos, vai iet Reformu partijas solīto liberālo ceļu, vai vairāk pievērsties pēdējā laikā solītajai nabadzības mazināšanai, kur efektīvāka būtu ar nodokļiem neapliekamā minimuma celšana. No katra pa procentam būtu tikai kārtējais simboliskais žests līdzīgi kā ar potenciālo pensiju indeksēšanu pārdesmit santīmu apmērā.
Algai aploksnē nereti ir arī pašu darbinieku pieprasījums, kas ieinteresēti slēpt patiesos ienākumus, lai izvairītos no kreditoriem, maksātnespējas administratoriem, alimentu piedzinējiem, lai nopelnītu vairāk un spētu segt pieaugušos tēriņus par siltumu un citām eksistenciālām vajadzībām.
Īpaši izteikta ēnu ekonomika joprojām ir mazajos un jaunajos uzņēmumos. Jautājums, vai tas tādēļ, ka viņi nevar citādi konkurēt, palika neatbildēts, un par to galva būtu jālauza politikas veidotājiem, vienlaikus vērtējot mikrouzņēmuma nodokļa darbības efektivitāti un blaknes, citu instrumentu izmantošanas iespējas un godīgi atbildot, ciktāl daļas nodokļu nemaksāšana ir veselīga valsts ekonomikai kopumā? Kas sliktāk – ka cilvēks kaut ko pelēki dara, bet neemigrē vai nesēž uz pabalstiem, vai tas, cik viņš tādējādi kropļo konkurenci un nodokļu nemaksāšanas sacensībā ievelk pārējos? Vai lielāks pozitīvais efekts ir no tā, ka daļa, kas iepriekš ieņēmumus neuzrādīja, to dara, pateicoties mikrouzņēmuma nodoklim, vai sliktums no tā, ka lielāki uzņēmumi sadalījās mazākos, lai izmantotu iespēju maksāt mazāk nodokļu?
Kukuļi aug
Nelielākos uzņēmumos izplatītas kļuvušas rupjas iejaukšanās kases aprātos, čeku, jo īpaši degvielas, viltošana, DUS degvielas vietā acīmredzot lietojot nelegālo (VID Nodokļu kontroles pārvaldes direktore Ināra Pētersone). Lielajiem uzņēmumiem, pēc Saukas teiktā, esot niķis atdalīt smadzenes, vadību, kur viss ir likumīgi, no ražotnes, kurā «viss melns». Rafinētākas kļūst lielās krāpšanas un ieņēmumu slēpšanas shēmas, tās vijot ārpus Latvijas. Noziedzīgi iegūto līdzekļu apkarošanas dienesta informācijas lūgumu skaits ārvalstīm dubultojas (dienesta vadītājs Viesturs Burkāns), šogad vien nodoti 20 materiāli par darījumu summām virs miljona latu, no kuriem 18 saistīti ar izvairīšanos no nodokļu nomaksas.
Kliedzoša ir 16,3% uzņēmēju atziņa, ka 13–25% (2012. g.) ienākumu viņi tērē kukuļdošanai! Ja kukuļošanas gadījumu skaits Latvijā ir nedaudz sarucis, tad paša kukuļa apmēri par valsts pasūtījumu – palielinājušies. Izplatītākā takse ir 10–12%, ko maksājuši 27,7% uzņēmēju, 13–25% maksājuši 10,4% respondentu. Ar uzņēmēju priekšlikuma īstenošanu korupcijas risku mazināšanai – rotēt ierēdņus, amatpersonas – redzam, ka iet švaki. Tiesiskuma un reformu koalīcijai tas ir kauna traips.
Gana raiti tai neiet arī ar shēmas izskaušanu ņemt aizdevumu algas vietā, kam darba grupa pagarinājusi priekšlikumu izstrādes termiņu.
Gana daudz darvas pilienu, kas sabojā medus mucu.