Lai vilks paēdis un kaza dzīva, izliekoties, ka tāpat jau Saeimā jāatskaitās par valdības darbu, premjers Valdis Dombrovskis tomēr paģērējis no ministriem atskaites par paveikto.
Pēc tam, kad par aiziešanu no amata paziņoja bezpartejiskais satiksmes ministrs Aivis Ronis, sajutusi sevī spēku paplēsties par lielāku lāčādas gabalu, izvērtēt ministru darbu premjeram prasīja Nacionālā apvienība (NA).
Premjers gan mēģina rādīt kādas mugurkaula pazīmes un burkšķ, ka tā, kā nacionāļi vēlas – «atsevišķas ministru izvērtēšanas» nebūs, lai nedotu iespēju kādam no ministriem piekasīties un prasīt viņa demisiju. Līdz šim dažādu ministru demisijas pieprasījumi biruši no nevalstiskajām organizācijām, kas viegli laisti pār galvu kā spirdzinoša vēja brāzma, uztverot to kā iespēju ministriem vairot savu atpazīstamību. Mājieni ar mietu ministru demisijai no koalīcijas iekšienes būtu kas jauns un grūtāk ignorējams. Ja ne kāda ministra upurēšanu, kas būtu ļoti riskants pasākums visai koalīcijai un veiksmes pasakas autoram, tad kādas citas dividendes NA gaida gan – ne tik publiskas, bet varas akcijas un no tām izrietošos labumus vairojošas vai visiem atrādāmas.
To, ka runa nav par ministru darbu, bet pozicionēšanos pirms šā gada pašvaldību vēlēšanām un vēlmi izkļančīt pretimnākšanu NA iniciatīvām, kurām nav koalīcijas partneru atbalsta, netieši apliecinājis tās līderis Raivis Dzintars, LNT raidījumā 900 sekundes atzīstot, ka VL!TB/LNNK nav svarīgs citu partiju vadītāju, vien Latvijas pilsoņu vērtējums. Turklāt svarīgāka par ministru krēslu pārbīdi valdībā esot cīņa par partijai svarīgiem jautājumiem – demogrāfiju, uzturēšanās atļauju ierobežošanu, māmiņalgu paaugstināšanu. Gļēvuļiem raksturīgi, NA izvēlējusies sist vājāko – Reformu partiju, tēmējot uz tās vadītajām ministrijām – Vides aizsardzības un reģionālās attīstības un Izglītības un zinātnes ministriju. Kāpēc ne, piemēram, Labklājības ministriju, kura primāri atbildīga par māmiņalgām un kuras politiskā vadība prioritāri aizstāvēja augsto māmiņalgu griestu brīvlaišanu, ne zemo māmiņalgu palielināšanu, kuras liberālā attieksme gan seksuālo minoritāšu, gan pensiju jautājumos ir bijusi pretēja nacionālkonservatīvas partijas pozīcijai? Šī esot vien «neliela plaisa», kas atsevišķos ideoloģiskos jautājumos ir attiecībās ar Vienotību, kamēr ar Reformu partiju tā, pēc R. Dzintara teiktā, esot «dziļa aiza». Tāpēc, ka, lai nopietni kostu kājā Vienotībai, nacionāļi vēl nejūtas gana spēcīgi. Tāpēc, ka Vienotība jau parādījusi, kas notiek ar tiem, kas apdraud tās līderus vai lielos projektus. NA apgūst politiskās spēles trikus noteiktā rāmja ietvaros. Ja NA tik un tā turpina gulēt vienā gultā ar tik nesaderīgiem un nemīlamiem partneriem, tad tās sirds laikam tomēr ir daudz plašāka nekā aprakstīta programmās.
Tāpat – vien aprakstīta papīra vērtība būs premjera nozīmētajai ministriju veikuma atskaitei, kas būs kārtējais ierēdņu aprakstītais papīrs un būs vajadzīgs vien populistiskai publiskai apzelēšanai. Nozares speciālisti jau ne reizi vien devuši savu skarbo vērtējumu ministru demisijas pieprasījumu, streiku, demonstrāciju un citu protesta formu veidā, bet par šo vērtējumu nedz nacionāļi, nedz citu partiju pārstāvji līdz šim nav īpaši satraukušies. Līdzīgi kā ar augstskolu programmu akreditāciju – viss atkarīgs no tā, ko vēlas pierādīt.