Satiksmes ministrs Aivis Ronis savu demisiju argumentēja ar vēlmi mazināt spriedzi koalīcijā. Jāšaubās gan, vai viņa demisija to mazinās.
Ticamāks arguments būtu viņa nevēlēšanās strādāt šādos «spriedzes» apstākļos, ko rada partiju vēlme katrai paķert pa pīrāga gabalam no bezpartejiskā ministra vadītas ministrijas. Tās, šķiet, uzskata – ja ministrija nav nevienai partijai, tad visas tur var šiverēt kā pa savu ķešu, cīnoties savā starā, kura pirmā kurās durvīs iebāzīs kāju un tajās arī tiks, atkarībā no tā, kādi partneru šantāžas instrumenti tajā brīdī tās rokās atrodas.
Roņa sākotnējie mēģinājumi turēties pretī olšteiniešu iegribām iefiltrēt ministrijā un tās uzņēmumu valdēs neprofesionālus, bet savus cilvēkus, «bērnības draugus», ar katru mēnesi arvien vairāk izčākstēja. Arī Vienotība un nacionāļi bīdīja pa kādam savējam, šķietami bezpartejisko ministriju politizējot no apakšas. Pēc Roņa demisijas hiēnu cīņa par medījumu tikai saasināsies. Koalīcijas līgumā noteiktā Satiksmes ministrijas politiskā atbildība diviem politiskajiem spēkiem – Vienotībai un Olšteina sešnie
kam – jau vien ir absurda politiskā jaunrade. Šo formulu vēl krāšņi papildina caur Klāvu Olšteinu, teiksim, iespējams, realizētās atsevišķu politikas shēmotāju intereses, arī ar ZZS saistīto cilvēku intereses, un arī Nacionālās apvienības (NA) augošās ambīcijas. NA ar tās 12 deputātiem jūtas pelnījusi vairāk ministru posteņus par diviem politiskās un finansiālās dividendes maz ienesošiem krēsliem, ja pašlaik daudz zemāku reitingu baudošā Reformu partija (RP) ar 16 deputātiem operē ar veseliem pieciem ministru amatiem, turklāt politiskajā tirgū daudz augstāk vērtētiem.
«Spriedze koalīcijā» vērojama ne tikai attiecībā uz SM saimniecību. Vieglāk uzskaitīt, par kādām reformām un novitātēm tā nevar vienoties, nekā par ko var. Koalīcijai, kas sevi nodēvē par reformu koalīciju un iet ar reformu karogu, jābūt vienotai vismaz lielo reformu jomā. Bet pagaidām tālāk par runām un reformu metiem uz papīra nav tikts nedz izglītības, nedz veselības, nedz labklājības jomā. Spilgtākais piemērs ir izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa un premjera Valda Dombrovska dialogi ar savstarpējiem pārmetumiem, Vienotības un NA Saeimā esošo profesoru pastāvīgā Ķīļa reformu kritika, Augstākās izglītības padomes (AIP) atkārtota pārvēlēšana, neraugoties uz ministra aicinājumu Saeimai to nedarīt un ievēlēt citus cilvēkus. Var strīdēties par to, vai Ķīļa reformu redzējums visos punktos ir atbalstāms, bet vēža, līdakas un gulbja vezuma vilkšanas fabula šķiet rakstīta tieši par šo.
Tajā pašā dienā, īsi pirms gada beigām, kad Saeima ar opozīcijas palīdzību pēc garas vārdiskas plūkšanās apstiprināja AIP locekļus, ar atsevišķu Saskaņas centra un ZZS deputātu atbalstu tika apstiprināti grozījumi vienas papildu brīvdienas tiesībām atkarībā no reliģiskās pārliecības, ko rosināja RP, bet kam iebilda Vienotības un NA deputāti. Atsevišķi nacionāļi savukārt neilgi pirms tam pēkšņi izdomāja, ka varētu neatbalstīt eiro ieviešanas likumu, kam nez kādu sarunu vai solījumu rezultātā tomēr piekāpās, vēl pirms kāda laika NA izgāza koalīcijas kandidātu Jāni Brazovski Finanšu un kapitāla tirgus komisijas amatā. Tikai ar ultimātiem un draudiem nacionāļiem no koalīcijas partneriem izdevās izspiest miljonus šā gada budžetā demogrāfijas programmai, bet tagad nacionāļi pēkšņi nostājušies naivu nezinīšu lomā jautājumā par Saeimas deputātu algu palielināšanu, par ko izpelnījušies pārmetumus no Vienotības līderes, Saeimas spīkeres Solvitas Āboltiņas. Laikam mācās no premjera, kurš arī raustīja plecus par valsts kapitālsabiedrību vadītāju algu ievērojamu palielināšanu.
Saeimas darba kārtībā esošajās valsts kontroliera vēlēšanās arī koalīcija cīnās savā starpā un par opozīcijas balsu piesaistīšanu – savu kandidātu izvirzījusi RP un NA, otru – Vienotība. Saeimas komisija šonedēļ arī sākusi skatīt valdībā akceptētās reģionālās attīstības ministra Edmunda Sprūdža virzītās reformas par pašvaldību deputātu skaita samazināšanu, ko ministrs cer dabūt cauri jau uz šā gada pašvaldību vēlēšanām. Lai arī atbalstīta likumprojekta steidzamība, tas nenozīmē, ka tiks atbalstītas reformas, kā to redz RP un Sprūdžs, un ieviestas uz šīm vēlēšanām. Te opozīcijas viedoklim vairākos punktos varētu pievienoties arī Vienotība, kurai reģionos tomēr ir vairāk ko zaudēt nekā RP, kura var nerēķināties ar pašvaldību kritiku.
Spriedzi koalīcijā vairos pašvaldību vēlēšanas. Uz Rīgu koalīcijas partijas tā arī nav izveidojušas kopīgu listi, un tās ar ragiem un nagiem plēsīsies par vienu elektorātu – to, kas paliks pāri no Nila Ušakova.
«Spriedze koalīcijā» būtu sīkums un partiju pašu darīšana, ja tā netraucētu darbiem. Uz priekšu neiet ne tikai reformas, par ko nevar rast konsensusu, bet arī lietas, par ko ir vienošanās, kopīga izpratne. Pirmām kārtām jau bezdarba mazināšana, kas fiksēts krīzes sākuma – 2009. gada līmenī – 10,6% saskaņā ar koriģētajiem datiem pēc tautas skaitīšanas, kas ir tālu no V. Dombrovska plānā solītajiem 7%. Pretēji solījumiem nav arī indeksētas pensijas, vismaz mazās, ieviesta «moderna industriālā un nodarbinātības politika», «pilnībā publiski finansēta pirmsskolas izglītība un aprūpe no pusotra gada vecuma»... Bet par valdības deklarācijā fiksēto solījumu, ka «ierēdņus, iestāžu vadītājus, valsts un pašvaldību uzņēmumu valžu un padomju locekļus un citas augstas valsts amatpersonas amatā iecels nepolitizēti, pamatojoties uz profesionalitāti un labu reputāciju», varam tikai skumji pasmaidīt.
«Spriedzi koalīcijā» izturēt palīdz un koalīciju diemžēl vieno nevis darāmie darbi, kas buksē, bet vara un tās pīrādziņi.