Mārtiņa Bondara aicināšana Reformu partijā (RP) un Rīgas mēra amata kandidāta lomā, kā arī viņa atteikšanās nebūtu uzmanības vērta, ja tā neatklātu virkni simptomātisku kaišu RP, kā arī vispārējā Latvijas partiju funkcionēšanā un politiskajā procesā.
Civilizētajās Rietumu demokrātijās, lai arī tur ir dažādas iekšpartijiskās intrigas un cīņas, nokļūt partijas vadībā, valdē, iekļūt vēlēšanu listēs un tās galvgalī var tikai pēc ilgākas sevis pierādīšanas, ilgstošas, neatlaidīgas karjeras partijas iekšienē, pakāpeniskas autoritātes iemantošanas biedru vidū, kas leģitimizēta dažādu līmeņu partijas struktūru vēlēšanās. Tāda Laimes lāča izvilkšana no aizkulisēm un partijas biedru un daļas valdes nostādīšana fakta priekšā: «te būs mūsu jaunais glābējs», kurš turklāt jau sevi redzot partijas vadītāja lomā un pat rosinājis ministra nomaiņu, nebūtu pat baisākajos murgos iedomājama.
RP līderi neslēpa, ka ar M. Bondara pievienošanos RP un tās pulka vadīšanu kaujā par Rīgas domi saista cerības atgūt zaudēto reitingu, sabiedrības uzticēšanos un – nez kāpēc – arī sakārtot partiju iekšēji. Grūti gan saprast, kā var sabiedrības acīs atgūt uzticēšanos partija, par savu publisko seju nominējot cilvēku, kam nav nekāda sakara ar partiju. Laikam naivi biju iedomājusies, ka sabiedrības uzticēšanos partijai var vairot tās nosprausto mērķu sakritība ar sabiedrības vairākuma interesēm, vērtībām un vajadzībām, un partijas cilvēku, jo īpaši, atbildīgos amatos esošo deputātu un ministru mērķtiecīga un aktīva, bet pārdomāta rīcība. Izrādās – politika politiķu uztverē ir vien skaistumkonkurss un aizkulišu shēmas. Tas parāda, cik zemu RP vērtē vēlētāju.
Ne mazāk nenovērtēti var justies paši RP biedri, vismaz to vairākums. Pirmkārt, par iepriekšējām sarunām ar M. Bondaru bija informēts tikai šaurs RP cilvēku loks. Process lieku reizi apstiprināja nedemokrātiskā un neleģitīmā veidojuma «partijas kodola» varas uzurpēšanu. Otrkārt, aizvainojums vietā būtu arī par to, ka tiek nevis investēti resursi esošajos partijas biedros un veicināta viņu izaugsme, bet cerības saistītas ar vienu leģionāru, kurš nu izglābs vienu pēc otras spēles zaudējošo komandu. Lai gan jēdzienu «komanda» uz RP grūti attiecināt. Olšteina sešnieks bija tikai redzamā plaisa, tāpat kā Saeimas deputātes Ingas Bites aizmuguriskā noņemšana no Saeimas prezidija. Mazāk redzamas skatam, pagaidām vēl piešpaktelētas ir būtībā divas nometnes RP Saeimas frakcijā un arī ne vienotā partijas valde. Turklāt pašvaldību vēlēšanas RP drīzāk būs nevis partiju vienojošs, bet šķeļošs faktors, ko jau aizsāka bondargeita, iekšpartijisko spriedzi tikai vairojot.
Jā, RP ir akūta līderu krīze, bet jautājums, vai šādi tā ir risināma. Šādā veidā no jau tā amorfās partijas var izveidoties pamatīgas kritenes risks – plāna virskārta ar no apakšas aizskalotu grunti.
Treškārt, aizvainojums par to, ka aicināts tika cilvēks, kurš jau reiz no RP vai, pareizāk, tās līdera Valda Zatlera piedāvājuma bija atteicies, kad sabiedrībā atpazīstamu un daudzmaz pozitīvi vērtētu cilvēku atbalsts V. Zatleram, pēc Saeimas atlaišanas veidojot jaunu partiju, bija vajadzīgs kā ēst. Tolaik piedāvājumā bija premjera amata kandidāts, šoreiz – Rīgas mēra.
Bondargeita lieku reizi apstiprinājusi arī RP neveiklību politikas druvā un sabiedriskajās attiecībās, publiskojot līgavas atraidīšanas procesu. Līgava ne tikai tika, visiem redzot, atraidīta, bet vēl izbrāķēta.
Tikai pāris dienas iepriekš V. Zatlers bilda, ka M. Bondars domā līdzīgi kā RP. Nav gan īstas skaidrības, kā domā RP, un varbūt tieši tāpēc M. Bondars domā līdzīgi. Savulaik, arī pāris mēnešus pirms Rīgas domes vēlēšanām, viņš sāka domāt kā TB/LNNK. Var jau būt, ka nacionālkonservatīvā ideoloģija bija tikai mirkļa vājums un sirdī viņš ir liberālis – reformators, jo jau iepriekš viņš bija liberālā Latvijas ceļa premjera Viļa Krištopana biroja vadītājs.
Vienotība droši vien priekā berzē rokas – lai arī vājš, tomēr konkurents, RP, iekritis ar seju rasola bļodā. Nebrīnītos, ka informācijas noplūde būtu konkurentu roku darbs.