Aizvadītais gads izvērtēts, uz to glāzes tukšotas, bet kāds būs jaunais? Pašvaldību vēlēšanas svarīgākas būs pašiem politiķiem, tādēļ arī likumu un nosacījumu piegriešana pašu izdevīgumam ritēja sparīgi.
Bez tā veikti arī grozījumi likumos un finansēs, kas skar vairākumu cilvēku. Vai tās sajutīsim kā spirdzinošu vēja brāzmu vai ikdienas sūrumā un ierastajā negatīvismā nemaz nemanīsim?
Šādi tādi pussoļi sabiedrības labklājības vairošanā ir sperti. Taču, atsevišķo likumu izmaiņas saliekot kopā, gluži kā impresionistu gleznās, pakāpjoties nostāk, vajadzētu ieraudzīt to, ko nevar saskatīt tuvumā – kopējo valsts politiku, pamatus, uz kā būvēt stabilu valsti un ar ko rēķināties varētu ikviens Latvijas iedzīvotājs. Diemžēl mazie triepieni nevis saplūst skaistā ainā, bet paliek kā separāti klekši. Kompozīciju ieraudzīt grūti.
Demogrāfiskā izkliede
Svarīga joma, kurā valsts gribējusi dot kādas zīmes, ir demogrāfija. Pretēji labklājības ministres Ilzes Viņķeles (V) sākotnējai nostājai tomēr panākts lielāks atbalsts nestrādājošiem vecākiem, dubultojot bērna kopšanas pabalstu no simboliskajiem 50 līdz 100 latiem līdz bērna gada vecumam. Būtisks pielikums ir bērna kopšanas pabalstam no 30 līdz 100 latiem no bērna gada vecuma līdz pusotram, kad daļai, bet ne visiem, ir cerības tikt bērnudārzā. Pateicoties ministres īpašajām rūpēm par turīgāko galu, divkāršoti māmiņalgu griesti – ja krīzes laikā tie tika noteikti 350 latu mēnesī jeb 11,51 dienā plus 50% no aprēķinātās summas, kas šo pārsniedz, tad tagad tie būs 23,02 lati dienā plus 50%. Ministre iepriekš rosināja šo griestu atcelšanu vispār, kas ne tikai vairotu aktualizēto nevienlīdzību, bet arī pieļautu tādu precedentu atkārtošanos kā Latvijas Bankas valdes locekļa Raivo Vanaga 45 tūkstošu latu lielo pabalstu. Griestu divkāršošana jau ir plats solis pretī tiem, kam pabalsts ir salīdzinoši liels, bet vienlaikus stimulē nodokļu maksāšanu. Daudz simboliskāka ir nodokļa atvieglojuma apmēra pacelšana par apgādībā esošu personu no 70 latiem uz 80 latiem no gada otrās puses, uzturlīdzekļu apmēra celšana no 30 līdz 35 latiem vai 35 uz 40 atkarībā no bērna vecuma – ko ar šādu summu vispār var iesākt? Nekādas solītās reformas nav notikušas arī ar ģimenes valsts astoņu latu pabalstu.
Vai no šīs drusku izkliedes pa perimetru būs taustāms rezultāts? Demogrāfija ir slidena lieta, kur ko grūti prognozēt. Šīs izmaiņas nebūs izšķirošs faktors. Tāpat par simts latiem mēnesī ar bērnu uz rokām vientuļai māmiņai neizdzīvot, tāpat piemesti pāris lati nodokļu atvieglojumiem izkusīs un neko nerisinās bērniem pēc pusotra gada, kam joprojām bērnudārzs nebūs pieejams, – šī problēma līdz galam nav atrisināta, tāpat kā reālas bezmaksas vidējās vispārējās izglītības nodrošināšana.
Grāmatas visiem vai pusdienas dažiem?
Lai arī tiesībsargs līdz nebijušiem augstumiem pacēlis ignorēto bezmaksas vispārējās izglītības pieejamības un nodrošinājumu ar mācību līdzekļiem problēmu, nākamgad tā tiks tikai piešpaktelēta. Ministrija gan izstrādās mācību līdzekļu finansēšanas modeļus un standartus, bet tas nemainīs to, ka valsts mācību līdzekļiem vienam bērnam atvēlēs vien trīsarpus latus, lai gan Ministru kabineta noteikumos savulaik tika plānoti septiņi lati. Realitātē nepieciešami krietni vairāk, ja ņem nopietni Satversmē iekļauto bezmaksas vispārējās izglītības pieejamības prasību. Kāpēc 2014. gadā plānots lēciens šim mērķim – uzreiz 14 latu –, bet šogad vēl būs jālavierē? Vai, pirms ķerties, piemēram, pie bezmaksas brīvpusdienu nodrošināšanas 2. klasēm, vispirms nevajadzētu maksimāli nodrošināt mācību līdzekļu pieejamību visiem? Man kā 2. klases skolēna mammai tas būtu ieguvums, bet, ja paraugās plašāk, tā izskatās haotiska, ne izsvērta pieeja.
Lineāra griešana, lineāra pielikšana
Nekādu būtisko efektu uz vēlēšanos vai nevēlēšanos maksāt nodokļus neatstās arī IIN pazemināšana par 1%, bet eksperti jau bažījušies, ka bezdarbnieka pabalsta saņemšanas ilguma pagarināšana līdz deviņiem mēnešiem, neatkarīgi no cilvēka apdrošināšanas stāža, varētu motivēt profesionālos bezdarbniekus, kas periodiski pastrādā, lai varētu atkal un atkal saņemt pabalstus. Krīzes laikā, kad masveidā cilvēki tika atbrīvoti no darba un to bija grūti atrast, bezdarbnieka pabalsta saņemšanas laiks tika samazināts, cilvēki emigrēja. Vai tagad, kad bezdarba rādītāji krītas, ir loģiski nestrādāšanu vēl vairāk stimulēt, vienlaikus neaizmirstot vaidēt par sociālā budžeta izsīkšanu, kādēļ jāpaaugstina pensionēšanās vecums? Grūti saprast, kas tā ir par politiku.
Atzīstama ir algu palielināšana policistiem, ugunsdzēsējiem un robežsargiem – neto par 30 latiem. Absolūtos skaitļos ne tik liels, bet pie zemās algas – būtisks pielikums, bet vēl svarīgāk būtu turēt solījumu algu palielināšanu turpināt, jo īpaši skolu pedagogiem.
Vērojama krīzes savilkto jostu neliela atlaišana. Taču māc bažas, ka neesam no kļūdām mācījušies. Cik neapdomāti, lineāri grieza, tikpat nemērķtiecīgi liek atpakaļ. Grieza, nevis reformējot un koncentrējot resursus jomās, kur vajadzētu taisīt izrāvienu un nodrošināt speciālistu nezaudēšanu, bet vicinot zobenu pa labi, pa kreisi. Līdzīgi liek atpakaļ. Izsvaida drupačas uz visām pusēm. Kaut kā peldēsim. Uzliksim pašvaldībām jaunus pienākumus, papildu izmaksas, neiedodot papildu naudu. Gan jau kaut ko saštukos! Ārstiem papildu pienākumus un atbildību bez papildu naudas – gan jau kaut kā! Ierakstām konceptos skaļas frāzes par ekonomikas izrāvienu, industrializāciju, praksē vien samazinot darbaspēka nodokļus par vienu procentu. Solām plašpatēriņa cenu monitoringu, lai, ieviešot eiro, nepaceltu cenas, neesot to ierobežošanas instrumentiem un neveicinot lieltirgotāju konkurenci – gan jau paši pratīsies! «Gan jau!» politika.