Referendumu likumdošanas iniciatīvas, to apstrīdēšanas, parakstu vākšanas pieteikumi un to atteikumi tā sajukuši vienā jūklī, ka cilvēki tajā vairs nespēj orientēties un izvēlas par šo tēmu vispār neinteresēties.
Sabiedrības uztverē aicinājumi piedalīties parakstu vākšanā referenduma ierosināšanai drīz, iespējams, uzdzīs tādas pašas pumpas kā piedāvājums stāties partijā.
Pēc referenduma par Saeimas atlaišanu pirms nepilna pusotra gada sekoja otrās valsts valodas referendums, virknes referendumu pieteikumi, rosinājumi Saeimā ierobežot tēmas, par ko vākt parakstus un rīkot referendumus, likuma grozījumi ar lielāku parakstītāju skaitu, lai referendums notiktu, līdz prezidents grozījumus atgrieza Saeimai otrreizējai caurlūkošanai, otrreiz pieņemti grozījumi, Centrālās vēlēšanu komisijas lēmums neizsludināt parakstu vākšanas otro kārtu nepilsoņu referendumam (vēl pēc vecās kārtības) un šā lēmuma apstrīdēšana tiesā. Vakar Valsts prezidents Andris Bērziņš izsludinājaSaeimas caurskatītos un nedaudz palabotos grozījumus par tautas nobalsošanu.
Lai cik sabiedrībai varētu būt apnikusi šī ņemšanās ap referendumiem (par ko liecina, piemēram, ļoti zemais atbalsts sabiedrības iniciatīvu portālā manabalss.lv pret divpakāpju parakstu vākšanas sistēmas likvidēšanu, daudz mazāks atsauksmju skaits par to informācijai portālos nekā, piemēram, ziņai par ministra Edmunda Sprūdža šķiršanos), CVK un prezidenta lēmumi iezīmē būtisku robežšķirtni varas un sabiedrības vai varas un opozīcijas attiecībās.
CVK līdz šim vēl nebija atteikusies izsludināt parakstu vākšanu par likumprojektiem, par kuriem bija savākts likumā noteiktais (vismaz 10 000) parakstu skaits. Likumprojekts Grozījumi Pilsonības likumā paredzēja no 2014. gada nepilsoņus, kuri līdz 2013. gada 30. novembrim nav iesnieguši iesniegumus par nepilsoņa statusa saglabāšanu, uzskatīt par Latvijas pilsoņiem. CVK aptaujāto ekspertu viedokļi bijuši dažādi, un CVK ar balsu vairākumu lēmusi parakstu vākšanu nerīkot. Lai šāda lēmuma tiesiskums paliek jurisprudences speciālistu vērtējumam, lai gan nedaudz dīvaini šķiet tas, kāpēc šāds grozījums apšaubot valsts kontinuitāti, tādējādi esot pretrunā ar Satversmi, bet jau notikušais otrās valsts valodas referendums to acīmredzot neapšaubīja. Manuprāt, šajā ziņā abi divi referendumi ir pār vienu kārti metami. Tad vai nu nevajadzēja notikt nevienam no tiem,
vai – ja notika viens, nez vai ir pamats liegt otru, ja pieņemam, ka tiesiskums ir absolūts, nevis relatīvs. Katrā ziņā politiski ievēlēta komisija nez vai ir tā kompetentākā lēmēja šādos juridiski neviennozīmīgi (politiski neviennozīmīgas iniciatīvas ir vienmēr) vērtējamos gadījumos, tāpēc labi, ka jautājums nonāks tiesā, kur to, cerams, skatīs tikai un vienīgi no tiesiskā aspekta. Jautājums vienīgi, kad Rīgas rajona Administratīvā tiesa lietu izspriedīs un vai neiestāsies jauns kāzuss – ko darīt, ja tiesa atzīs, ka paraksti tomēr bija jāvāc, bet pa šo laiku būs stājies spēkā jaunais parakstu vākšanas regulējums, saskaņā ar kuru CVK otrā parakstu vākšanas kārta jārīko pēc pirmajā kārtā savāktiem nevis 10 000 parakstu, bet 30 000?
Šādu pirmās kārtas slieksni līdz 2015. gadam paredz Saeimas pieņemtie grozījumi likumā Par tautas nobalsošanu, bet no 2015. gada – jau vairs tikai vienu, iniciatoru apmaksātu parakstu vākšanas kārtu uzreiz ar ne mazāk kā 1/10 daļas jeb pēc šodienas mēriem 154 000 vēlētāju atbalstu. Valsts prezidenta gatavība grozījumus izsludināt, pievienojot viņa īpašo motivāciju un iespējamo turpmāko rīcību, atgādina mūžīgo valdības un tās sociālo partneru vienošanās un domstarpību protokolu, kur partneri nepiekrīt valdības lēmumam, tomēr to paraksta ar savu īpašo skaidrojumu. Lai prezidents neizdomā likumu vēlreiz atgriezt Saeimai, parlamenta spīkere Solvita Āboltiņa pēc otrreiz caurskatītā likuma pieņemšanas atklāti piedraudēja: ja prezidents likumu neizsludinās, nekāds kompromiss nebūs un viņa aicinās deputātus sūtīt to atpakaļ prezidentam, kuram likumu nāktos izsludināt.
Pēc Āboltiņas teiktā, pēdējo referendumu iniciētāju mērķis esot radīt nestabilitāti Latvijā. Bet uz ko tad viņa cerēja? Ka referendumu rosinātāji pūtīs koalīcijas stabulē? Protams, ka referendumi ir un tiks rīkoti par jautājumiem, kas ir netīkami valdošajai koalīcijai – ja tie spēlētu vienos vārtos, tad attiecīgos likumus pieņemtu Saeima un tiem nebūtu jāiet referendumu ceļš. Nepilsoņu referenduma iniciatori ir Saeimas vēlēšanās caurkritusī partija PCTVL un tās nevalstiskais satelīts Apvienība pret nacismu, valodu referendumu organizēja politiski nevalstiskās organizācijas, kam pieslējās Saskaņas centrs, referendumu par Saeimas atlaišanu – topošā Zatlera Reformu partija, pensiju referendumiem pieslējušās mazietekmīgas pensionāru partijas un kreisās opozīcijas vai ārpusvaldības partijas, tostarp tagadējā varas un Vienotības komponente – SCP. Tas apriori ir opozīcijas, tās esošā vai iedomātā elektorāta un kādu politiķu nesadzirdētu sociālo, etnisko grupu instruments, kura izmantošana tiks padarīta ļoti ierobežota. Nav vēl īstas skaidrības, kā un vai darbosies elektroniskā parakstīšanās un parakstīšanās bāriņtiesās, kur nav zvērināta notāra, bet, vismaz pēc pašreizējās takses, parakstu vākšana tās iniciatoriem un/vai atbalstītājiem no 2015. gada izmaksās 300 000 latu. Labi, ja lieta būs tik taisna un cieta, cilvēki paši būs ar mieru ziedot tos 2 latus notāram – tā būs sava veida dabiskā atlase, balsošana ar maciņiem. Vismaz būs skaidra opozīcijas uzklausīšanas cena. Varai gan būs nopietni jādomā, kā tā procesā iesaistīs (ne tikai tēlos, ka iesaista) citādu uzskatu paudējus un kur izpaudīsies šo varas nerespektēto grupu neapmierinātība, un vai, liedzot vienu no spēcīgākajiem konvencionālā protesta ieročiem, tie neķersies pie nekonvencionālajiem, kura drūmākais paraugs ir 13. janvāra Vecrīgas grautiņi?
Sava loģika gan ir aprēķinos – ja referendumos nepieciešams savākt vairāk nekā puses pilsoņu atbalstu (Saeimas atlaišanas gadījumā – vairākums no balsotājiem un vismaz 2/3 no pēdējās Saeimas vēlēšanās balsojušo skaita), cik liela jēga valstij tērēt prāvus līdzekļus parakstu vākšanām, kurām atbalstītāju ir tikai nedaudz virs 10 000? Tomēr, ja raugāmies uz problēmas sakni, tas, kas lika pārskatīt referendumu regulāciju, bija nevis nepieciešamais parakstu skaits, bet referendumu tēmas un šā instrumenta izmantošana partiju savtīgiem mērķiem, priekšvēlēšanu kampaņām, partiju elektorāta mobilizēšanai. Rodas šaubas, vai kaitei izvēlētas īstās zāles. Žēl, ka politiķi nav spējuši uz problēmu palūkoties dziļāk, vien sev ierastā stilā pabīdījuši cipariņus.