Jau 2009. gadā toreizējam ekonomikas ministram Artim Kamparam premjers Valdis Dombrovskis uzdeva izveidot darba grupu, kas cita starpā izstrādātu reformu plānu augstākajā izglītībā (AI) tās kvalitātes celšanai.
Par to, ka tās vajadzīgas kā ēst, publiski iestājās arī vairāku augstskolu rektori, lai arī toreizējā izglītības ministre Tatjana Koķe klāstīja, ka viss jau notiek: procesā ir studiju programmu dublēšanās novēršana, administratīvo izdevumu mazināšana. Šodien izrādās – nekas nenotiek, joprojām viss ir miglā tīts, joprojām – tikai vīzijas par to, kā varbūt varētu būt, bet varbūt arī nevarētu būt, bet kā varbūt būtu jābūt. Bez skaidra, konkrēta plāna ar izvērtējumu pamatā, bez konsensa ar iesaistītajām pusēm.
Piesakoties politikā un kļūstot par izglītības ministru, Roberts Ķīlis nāca klajā ar vīzijām par reformām AI. Karstākās diskusijas izsauca iecere par valsts budžeta finansēto studiju aizstāšanu ar specifiski kreditētu AI – kredīts jāatdod tikai, saņemot noteiktu atalgojumu, tas būtu ar simboliskiem procentiem, bet, atsevišķās profesijās strādājot, tas tiktu dzēsts. Tā rastos papildu ārpusbudžeta nauda, ko ieguldīt AI, un augstskolām, kas gribētu uz to pretendēt, būtu jāatbilst noteiktiem kvalitātes kritērijiem. Neizbēgama būšot augstskolu sadarbības vai alianšu veidošana, kas noteikti nenozīmētu augstskolu slēgšanu. Satīklot varētu kādas 10 no 17 augstskolām, kas turklāt paliktu kā atsevišķas juridiskas vienības. Studiju virzienu izvērtēšana būtu objektīvs pamats konsolidācijai... To ministrs stāstīja pērn oktobrī, intervijā Neatkarīgajai piebilstot: «Ja gada laikā nedabūsim skaidrību par to, kāds tas modelis būs, tā būs neveiksme, par ko uzņemšos atbildību.» Alternatīva varot būt vienīgi būtiska AI budžeta palielināšana. Un tiešām kauns, ka pat ES nabadzīgākās valstis Rumānija un Bulgārija AI procentuāli no IKP tērē vairāk nekā mēs ar saviem mazāk nekā 0,5%, kamēr vidēji Eiropā – 1,5–2%.
Lieki teikt, ka papildu būtiskus līdzekļus nav izdevies dabūt nedz izglītībai kopumā, nedz augstākajai izglītībai, bet «skaidrības» vietā arī pēc visa slēptā studiju programmu izvērtējuma ministrs laikrakstā Čas izklāstījis kārtējo vīziju: kvalitatīva izglītība jāpiedāvā bez maksas, par mācībām izmantotā summa vai nu tiktu dzēsta, vai absolventam būtu jāsamaksā atkarībā no tā, vai viņš izvēlētos palikt strādāt Latvijā vai arī dotos uz ārvalstīm. Divas trešdaļas augstskolu būtu jāslēdz vai jāapvieno, jo augstskolu ir par daudz, programmu izvērtēšana noslēgusies ar visai «maigiem» rezultātiem un patiesībā slēdzamo programmu būtu vairāk.
Ne vairs 10 no 17, kas ir mazāk nekā puse, bet divas trešdaļas, ne vairs kategoriski pret slēgšanu, ne vairs programmu izvērtēšana ir pamats. Izvērtēšanu par Eiropas fondu līdzekļiem veica ap 200 dažādu jomu, organizāciju ekspertu no Latvijas un ārvalstīm. No 854 programmām apmēram 10% atzītas par nekvalitatīvām vai problemātiskām, turklāt augstskolas zvērēja, ka virkni trūkumu novērsušas. Ko nu? Kā konsolidēt? Vai ministrija gaidīja citus – sliktākus rezultātus, cerot, ka šī izvērtēšana atrisinās studiju programmu, augstskolu konsolidācijas jautājumus trūkstošā plāna vietā? Turklāt jautājums, vai ar kādu augstskolu slēgšanu tiks uzlabota AI kvalitāte?
Lai gan reizēm arī nevajadzīgi, nezinot par pēdējā laika izmaiņām, pārlieku aizraujamies ar savas AI kritizēšanu, nevar arī neredzēt trūkumus. Zemo starptautisko novērtējumu gan daudzi augstskolu pārstāvji mīl apšaubīt, sakot, ka nevar salīdzināt dažāda profila un izmēra augstskolas, arī reitingos vērtētas publikācijas esot nopērkamas. Tomēr augstāk par mums ir salīdzinoši līdzīgās starta pozīcijās bijušās Igaunijas un Lietuvas augstskolas. Kantes rīvē zemais akadēmiskā personāla ar doktora grādu īpatsvars, par maz profesoru, maz ārvalstu mācībspēku, maz starptautisko publikāciju, kā secinājusi arī Eiropas Komisija – vāja sadarbība starp augstskolām un uzņēmumiem. Augstskolu slēgšana vai apvienošana šīs problēmas automātiski nerisinās.
Līdz šim bijušas entās versijas par to, kādas zinātnes, programmas, cik lielā mērā finansēt no valsts budžeta, cik atstāt brīvajam tirgum, kur dažviet konkurence var kaut ko sakārtot, kur – tikai sadalīt un noplicināt resursus, par to, kā R. Ķīļa piedāvātais AI kreditēšanas modelis ietekmēs studiju piedāvājumu un pieprasījumu, kas jādara, lai novērstu izkropļojumus, kādu profesiju iztrūkumu, kā arī nodrošinātu
AI pieejamību, tostarp reģionos. Un ko darīt ar privātajām augstskolām, kas ražo lielāko darba tirgū vāji pieprasīto, bet populāro sociālo zinātņu studentu skaitu, kā novērst disproporciju starp eksakto un sociālo zinātņu studentu skaitu? Skaidras atbildes uz šiem jautājumiem, plāna joprojām nav. Arī par augstskolu internacionalizāciju un programmām svešvalodās ministrs joprojām tikai runā, iespējams, labi zinot par citādu nostāju koalīcijas partneru vidū.
Nav tā, ka augstākajā izglītībā var atstāt visu, kā ir, jo resursu augstas kvalitātes uzturēšanai 62 augstskolās vai kaut vai 17 valsts augstskolās nepietiek, starptautiskā konkurence spiež, vilina mūsu labākos kadrus prom, studējošo skaits turpina kristies, turklāt pēdējos gados uz satraucošās demogrāfijas un arvien krītošā vidusskolas absolventu skaita fona vēl samazinās vidusskolēnu īpatsvars, kas izvēlas turpināt studijas Latvijas augstskolās. No vīzijām beidzot derētu pāriet pie reāliem plāniem!