Pirms gada, 23. jūlijā, zīmīga nosaukuma vietā – Sapņu fabrikā – mistēriskās noskaņās, pustumsā pārsimt mazpazīstamu un savā starpā nepazīstamu cilvēku, eksprezidenta Valda Zatlera rīkojuma Nr. 2 gara spārnoti, zaudēja savu politisko nevainību un nodibināja Zatlera Reformu partiju (ZRP).
Zatlers tobrīd daudzu acīs bija varonis (kritizētāji bija oligarhi, viņu pakalpiņi vai vienkārši sliktie), vēl nedibinātas partijas reitings – galvu reibinošs, varas garša jau kairināja garšas kārpiņas. Salds, salds, halva... Tajā pašā dienā ar pārliecinošu referenduma dalībnieku vairākumu, bet absolūtā pilsoņu skaita mazākumu tika atlaista 10. Saeima – leģitimizēts Zatlera rīkojums, kas gan nenodrošināja viņa palikšanu prezidenta krēslā. Saeimas ārkārtas vēlēšanās par ZRP nobalso 20,8% vēlētāju – 22 vietas Saeimā – otrais labākais rezultāts aiz Saskaņas. Gada laikā ZRP zaudējusi gan daudzus savus biedrus, gan līderi, gan, izskatās, arī ticību, mērķus, gan savu nosaukumu, gan sabiedrības atbalstu, kas jau kļuvis nepietiekams ievēlēšanai Saeimā. Zemākais punkts reģistrēts maijā – 1,8%. Partijas dibināšanas dienā dalībai ZRP esot pieteikušies 1400 biedru (oficiālie dibinātāji gan tikai 293), pēc Zatlera teiktā – mērķis ir izveidot partiju ar 7–10 tūkstošiem biedru, kura uzvarētu gan 11., gan arī 12. Saeimas vēlēšanās. Vēlāk pienāca ziņas par 2400 Reformu partijas (RP) biedriem uz papīra, bet reālo viņu līdzdalību parādīja nespēja martā savākt kvorumu, lai lemtu par izmaiņām partijā. Tikai ar pārstāvniecības formulas maiņu aprīlī partijai izdevās atbrīvoties no Zatlera vārda nosaukumā, beidzot nomainīt partijas logo, vienoties par domes izveidi un aizpildīt nodevēja Klāva Olšteina vakanci valdē. Cik strauji kāpa, tik strauji krita. Sniega bumba aplipa ar smagumu arvien vairāk. Sabiedrībā zināmu cilvēku atteikšanās pievienoties ZRP, aizdomīgs partijas finansējums, neveiksmīgais logo un strīdi par to ar Sarkano Krustu, nespēja atzīt kļūdas, sīki skandāliņi ar biedru izslēgšanu, neētisku atsevišķu biedru priekšvēlēšanu kampaņu, premjera amata kandidāta un vēlāk ministra Edmunda Sprūdža izglītību. Koalīcija ar Saskaņu, ko varēs mainīt tikai ar tankiem, un pēc brīža – jau atteikšanās no savas cietās pārliecības, Olšteina sešnieka sāga, divkārtēja Zatlera izgāšana balsojumā par Saeimas priekšsēdētāju, strīdi ap ministru amatiem, referendumu kāres turpinājums par krievu valodu. V. Zatlera bālums publiskajā telpā, ja neskaita atsevišķus spilgtus citētus, bet neveiksmīgus izteikumus, vienlaikus ziņas par viņa ekskluzīvo auto, dzīvokļa meklējumiem un izmantotajām privilēģijām pretstatā Andra Bērziņa atturībai pret tām un atteikšanās gan no algas, gan dzīvokļa. Ingas Bites divdomīgā noņemšana no Saeimas prezidija... Katra atsevišķā epizode tikai nostiprināja cilvēku emocionālo, varbūt cietiem argumentiem nedefinēto vilšanos. Uzmanīgākiem politikas vērotājiem nepamanīti nav palikuši nepildītie solījumi. No 9% darbaspēka nodokļu samazinājuma – vien 1% no nākamā gada vidus (kopumā 5% trīs gadu laikā) ir kā Pūka un Sivēna dāvana ēzelītim (šiem) – tukšais medus podiņš un saplīsušais balons. Nav gan sākotnēji skaisti iecerētais, toties praktiski – balona skranda podiņā iet iekšā un ārā. Skaļi pieteiktās reformas izglītības jomā – joprojām runu līmenī, reemigrācijas, Latgales attīstības, valsts industrializācijas plāns – vien uz papīra vai solījumos. Arī politiskajām reformām, kas bija ZRP esence, nav rasts koalīcijas atbalsts. Tautas vēlētu prezidentu neatbalsta Vienotība, un izskatās, ka RP vairs necer tur ko mainīt, pašvaldību referendumus un Sprūdža iniciatīvas par pašvaldību deputātu skaita mazināšanu neatbalsta pašvaldībnieki, un tās šķietami vairāk figurē sarunas uzturēšanai publiskajā telpā un centieniem attaisnot reformētāju apzīmējumu. Sausais atlikums ir vien Valsts prezidenta izbrāķētais likumprojekts par tautas nobalsošanas ierosināšanu, kas, pēc prezidenta teiktā, «tikai palielinās naudas varu politikā un atņems pilsoniskajai sabiedrībai iespējas pašai organizēties un būt aktīvai». Kur solījumi par bezmaksas bērnudārziem un skolas izglītību (pusdienas, mācību līdzekļi u.c.), izglītības sistēmas uzbūvēšanu ārvalstīs dzīvojošajiem latviešiem, lauku infrastruktūras attīstīšanu, bezmaksas zemes piešķiršanu ilgtermiņa lietošanā cilvēkiem, kas pārceļas uz dzīvi laukos...? Par aizmuguriski un politiski iecelto Pasažieru vilciena valdi zatlerieši vien pabļaustījušies, tāpat par Hipotēku un zemes bankas pamatkapitāla palielināšanu, bet sekas – nekādas, neraugoties uz sākotnēji izcīnītajām veto tiesībām koalīcijā. Tāpēc nav brīnums, ka kā pie pēdējā salmiņa jāķeras pie pēdējās sarkanās līnijas: ZZS nē!, un tikpat saprotams satraukums partijas rindās par tās līdzpriekšsēdētājas Sandras SondoresKukules izteikumiem Baltcom radio par iespējamo sadarbību ar Saskaņu pašvaldībās, Rīgas domē. Tur gan RP vēl jāiekļūst, kas ekspertu vērtējumā būs partijas pārbaudes akmens. Pašlaik tas izskatās pēc neiespējamās misijas, jo īpaši, ja Džeimss Bonds ir prom. Līdera nav, emocionālā draiva, oligarhu nav, reitinga, prestiža, ideoloģijas, panākumu, ar ko palielīties, nav, reģionālās struktūras – vājas. Ir gan varas resurss. Uz RP ministriem gulst liela atbildība – vai ar savu darbošanos izvilks partiju virs ūdens vai nē. Ja paši – partijas līdzpriekšsēdētājs un potenciālais līderis Edgars Rinkēvičs – lieto tādus vārdus kā «izķepurošanās», «nāve», tad stāvoklis tiešām ir kritisks. Vai tik kritisks, ka jāmetas sava tiešā politiskā konkurenta Vienotības apskāvienos, kas demonstrējusi apbrīnojamu izaugsmi politisko konkurentu apčakarēšanā? Ja abas tiešām izveidotu kopīgu listi vismaz Rīgas domes vēlēšanām, priekš un pēcvēlēšanu process būtu pilns ar savstarpēju klupināšanu, jo abas nekādas siltās jūtas viena pret otru nelolo. Kails aprēķins. RP var pacelties tikai uz Vienotības pelniem, kļūdām. To rāda arī pēdējie reitingi – pēc Dzintara Zaķa auto epopejas Vienotības reitings ir krities, RP – nedaudz audzis. Vai savstarpējo nepatiku, kas no visām porām līda ārā Solvitas Āboltiņas un V. Zatlera dialogos, varētu notušēt E. Rinkēvičs, ja viņš pārņemtu vadības grožus? Pat ja tā būtu, tas nemazinātu abu konkurenci. Nāksies vien cīnīties pašu spēkiem un pašiem nokopt savus mēslus. Vai pazust vēstures mēslainē. *** VIEDOKĻI Pašvaldību vēlēšanas būs izšķirošas Juris Rozenvalds, politologs, LU profesors: – ZRP jeb RP radās kā viena cilvēka ar ne visai skaidriem motīviem projekts ar izteikti populistisku ievirzi, un sabiedrības simpātijas noplaka tikpat ātri, cik radās. RP ļoti zemo reitingu iemesli ir gan objektīvi, gan subjektīvi, kas jo īpaši saistās ar partijas līdera nekonsekvenci. Pluss ir tas, ka līdz ar ZRP izveidi parādījušies vairāki jauni politiķi. RP nākotni lielā mērā noteiks 2013. gada pašvaldību vēlēšanas, kas parādīs, cik nozīmīgs spēks partija spēj būt, tās varētu noteikt arī vairāku ministru vēlmi arī turpmāk savu nākotni saistīt ar šo politisko spēku. Manuprāt, pēc V. Zatlera paiešanas malā nopietnākais pretendents uz partijas vadību ir Edgars Rinkevičs, kuram gan nav harismas, ko vienubrīd, vismaz sabiedrība, piedēvēja V. Zatleram, bet ir gan ievērojama administratīvā pieredze, gan pozitīva tēla veidošanai izdevīgs ārlietu ministra postenis. Pietiekami profesionāli darbojas ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts, arī, neraugoties uz viņa pretrunīgo vērtējumu, izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis. Reformu pieteikums vienubrīd šķita cerīgs, tomēr reālu rezultātu nav, jo īpaši izglītības jomā, kur tālāk par reformu pieteikumu virzību vai rezultātu nejūt. PR vairāk nekā satura un rezultāta Aigars Freimanis, sociologs, Latvijas faktu direktors: – ZRP panākumu pamatā bija V. Zatlera drosmīgais lēmums ar avantūras raksturu par Saeimas atlaišanu, sabiedrības atbalsts tam un pāris redzamu cilvēku gatavība iet politikā ar mērķi strādāt izpildvarā. RP nav skaidras ideoloģijas, ir drīzāk vārdos reformēt kāru cilvēku loks, kuru piedāvājumi netiek viennozīmīgi vērtēti, bet ar lielu spozmi pasniegti. Trūkst ideoloģiskas ievirzes, skaidrības, kas viņi ir, jo īpaši situācijā, kad oligarhu ietekme sarukusi. RP joprojām ir kā mistērija. Pietrūkst kodola, vadītspējīga līdera. Kuluāru politikas līmenī varbūt ir kādi meistari, bet nezinu, kurš RP var savākt kā biedru kopu. Reformās vairāk jūtama PR komponente – pasniegšanas veids, bet nez vai ar to vien ilgi varēs turēties. Vajadzīgs arī rezultāts, kuru nejūt – par izglītības reformām, reemigrāciju, industrializāciju ir vien runas, E. Sprūdža piedāvājumā par deputātu skaita samazināšanu pašvaldībās ir daudz populisma, lai gan svarīgāk būtu pabeigt vai atsākt novadu reformu, sakārtot administratīvās izmaiņas atbilstoši cilvēku vajadzībām. Piāra izpildvarā ir krietni vairāk nekā saturiskā un rezultatīvā. Saeimā cilvēki, no kuriem gaidīja vairāk, piemēram, Vjačeslavs Dombrovskis, nav īsti pamanāmi. Nenorakstītu RP pilnībā, bet tai sevi jāsakopj, jāsaprot, ko tā grib no politikas, uz kādu grupu atbalstu tā var pretendēt. Bez partijas tīkla reģionos nez vai var gaidīt veiksmi pašvaldību vēlēšanās, nez vai daudzviet viņi būs spējīgi sastādīt kandidātu sarakstu. Ja arī kādi entuziasti novados ar Zatlera vārdu mēģina ko darīt, tam vārdam vairs nav jaudas.