Nulles deklarācijas, identifikācijas kartes un evēlēšanas bija kā sava veida trīsvienība, par ko gadiem runāja, veidoja koncepcijas, likumprojektus, bet kas nekādi nekustēja no vietas.
Martā sākusies nulles deklarāciju pieņemšana, aprīlī tiks izsniegtas pirmās identifikācijas kartes. Vai pienāks laiks arī evēlēšanām nākamgad? Tās iesaka vispirms izmēģināt pašvaldību vēlēšanās – ja uz tām nepaspēs, tad, visdrīzāk, gaidīsim vēl vismaz četrus gadus, kad, iespējams, jau būs pavisam citas tehnoloģijas.
Dažādi bijuši vilcināšanās iemesli – politiski, finansiāli, vienkārša neizdarība, bet nenoliedzams komponents ir arī šaubas par šo lietu vitālo nepieciešamību un efektivitāti.
Izklausās vilinoši: nodrošināsim ikvienam iespēju vienkāršā, ērtā veidā balsot, vai atrodies savā deklarētajā dzīvesvietā vai otrā Latvijas vai pasaules malā. Nepaceļot pakaļu no krēsla, tikai ar vieglu rokas kustību ieslēdzot datoru, nobalsosi par sev tīkamāko politisko spēku vai, kā bieži ierasts, – mazāko ļaunumu! Un aktivitāte būs ne vairs 60–70%, bet gluži vai kā padomju laikos, nu, vai vismaz 90%.
Igaunijas neviennozīmīgā pieredze
Vai tiešām? Igaunijas pieredze nav viennozīmīga. Ar visu to, ka igauņi ir aktīvāki un progresīvāki elietotāji, evēlēšanu iespējas izmantotāju īpatsvars auga lēnām – 2005. gadā elektroniski balsoja 2% vēlētāju, 2007. gadā – 5,4%, 2009. gadā – 15%, pērn – jau 24,3% jeb 104 000 vēlētāju. Bet kopējo vēlētāju aktivitāti dižos augstumos tas nav pacēlis: 2011. gada parlamenta vēlēšanās tā bija 63,61%, 2007. gadā – 61,91%, pirms evēlēšanām 2003. gadā – 58,24%, 1999. gadā – 57,43%, pirms tam – krietni augstāka: 1995. gadā – 69,06%, 1992. gadā – 67,84%. Latvijā bez evēlēšanām aktivitāte ir līdzīga: 10. Saeimas vēlēšanās – 63,59%, 2006. gadā – 60,98%, 2002. gadā – pat 71,51%. Pretēji koncepcijās proponētajam evēlēšanu pieejamība nav aktivitātes pamatnosacījums. To vairāk ietekmē partiju personāliju piedāvājums, sabiedrībai aktuālu, sāpīgu jautājumu formulējums, krīžu, kādu sabiedrības grupu attiecību saasināšanās u.tml.
Risinājums izbraukušajiem pilsoņiem?
Vismaz pirmajās evēlēšanās iespējams pat aktivitātes kritums. Daudzi vēl nebūs apguvuši jaunās tehnoloģijas, bet viens otrs vēlētājs nenobalsos, jo vēlēšanu dienā neatradīsies pieraksta vietā. E vēlēšanas nozīmētu atgriešanos pie vēlētāju reģistra un balsošanas iecirknī (par to jau vienojusies koalīcija), lai pārliecinātos, vai nav nobalsojis iepriekš elektroniski vai kādā citā iecirknī. Zīmogs pasē vairs nebūs liecība. Turklāt Latvijā joprojām pierakstīti daudzi ārzemēs mītošie pilsoņi, kas nebrauks uz saviem Latvijas laukiem tikai tādēļ, lai nobalsotu, bet, lai nobalsotu elektroniski, nepietiek ar piesēšanos pie datora.
Jā, tieši izbraukušajiem pilsoņiem evēlēšanas varētu būt labs risinājums. Bet, vai tas tā būs, lielā mērā būs atkarīgs no tā, kāda personas identitātes apstiprināšanas sistēma tiks izmantota. Par to politiķi un IT speciālisti vēl nav vienojušies. Kārtējo koncepciju (viena jau bija 2007. gadā) uzdots izstrādāt Satiksmes ministrijai, iniciatīvu uzņēmies tās paspārnē esošais Latvijas radio un televīzijas cents, kas administrē arī eparaksta ieviešanu. Tā interese ir evēlēšanas organizēt, izmantojot eparakstu, lai veicinātu tā lietošanu, kas pašlaik klibo. Eparakstu viedkartē lieto ap 5000 personu, un, pēc Vides ministrijas aplēsēm, balstoties uz Igaunijas pieredzi, paredzamais ebalsotāju skaits Latvijā varētu svārstīties no 45 līdz 325 personām. Pat, ja pieņemam, ka evēlēšanās piedalās puse vai 2/3 no eparaksta lietotājiem, pat, ja sazīmējam optimistiskus scenārijus, ka viņu skaits trīskāršojas, tik un tā jautājums paliek – vai tas ir miljona latu vērts, kas nepieciešami sistēmas ieviešanai, uzturēšanai paralēli tradicionālajai balsošanai, kas tāpat būs jāapkalpo un kuras izmaksas tādēļ nemazināsies. Protams, demokrātija maksā, bet cenai jābūt saprātīgai attiecībā pret ieguvumu!
Turklāt ārvalstīs mītoši nebūs tie aktīvākie evēlētāji, jo, lai iegūtu eparakstu, viņiem ne tikai jāautorizējas caur kādu no pāris Latvijas bankām, bet arī jāierodas Latvijā personīgi kādā klientu apkalpošanas centrā, kas ir 27 Latvijas pilsētās. Eparaksta lietošana arī nav bez maksas (vienai reizei – 29 santīmi, 20 reizēm – Ls 2,90, gadam – Ls 6,99), un tie, kam eparaksts nav bieži nepieciešams kādu lietu kārtošanai, nevēlēsies ķēpāties ar tā noformēšanu.
Jāgarantē drošība
Cits variants būtu autentificēties ar internetbankas starpniecību, kas dotu iespēju balsot daudz plašākai auditorijai, bet pret šo versiju kā nepietiekami drošu iebilst IT speciālisti. Nespēja garantēt pietiekamu drošību bija arī viens no iemesliem, kāpēc tika nobremzēta evēlēšanu ieviešana jau 2009. gada pašvaldību un Eiroparlamenta vēlēšanās. Igaunija ir saņēmusi Eiropas Komisijas aizrādījumus par nespēju nodrošināt evēlēšanu anonimitāti un ir spiesta mainīt sistēmu. Latvijas IT speciālisti apgalvo, ka ir gatavi izstrādāt drošus tehniskos risinājumus un atšķirībā no Igaunijas nošķirt balsotāju un viņa atdoto balsi atsevišķās sistēmās, lai pat teorētiski nevarētu atklāt balsojumu. Bet vai tas savukārt nerada iespēju viltot rezultātu, jo katra cilvēka balsojumu nebūs iespējams pārbaudīt?
Labi pacenšoties, droši vien iespējams manipulēt ar sistēmu neatkarīgi no autentificēšanās veida. Pirms pašvaldību vēlēšanām Vašingtonā 2010. gadā ebalsošanas testēšanā augstskolas IT profesors ar studentiem pāris stundās atrada caurumu programmatūrā, nemanīti manipulēja ar sistēmu vairākas dienas, gala rezultātā par mēru tika ievēlēts robots. Eksperti secināja, ka evēlēšanas, kas jau ir 33 ASV štatos, var būt bīstami nedrošas, bet pilnīgi drošu sistēmu izstrāde var prasīt gadu desmitus. Vai mēs varam paļauties uz to, ka visi būs labticīgi sistēmas lietotāji, ka nevienam nebūs interese manipulēt ar vēlēšanu rezultātiem vai panākt to rezultātu anulēšanu un ka iespējami sodi no šādas rīcības atturēs? Vai uzskatām sevi par tādiem guru, kas uzkonstruēs pasaulē gudrāko neuzlaužamo sistēmu? Pirms politiķiem meklēt grēkāzi, vainojot CVK evēlēšanu neieviešanā, pašiem jāatrisina dilemma starp drošību un pieejamību, cenu un efektivitāti. Ja sistēma caur eparakstu evēlēšanu auditoriju pulcēs vien pāris tūkstošu līmenī – nav vērts to izpildīt tikai kā IT mācību vingrinājumu, ja caur internetbanku vai citu, plašāk izmantojamu autentifikācijas veidu – jāraugās, kā nodrošināt sistēmas drošumu, kas iepriekš jāpārbauda, pat algojot labākos IT speciālistus, hakerus. Un vēlētāja paša ziņā paliks izvēle – kādam balsošanas veidam uzticēties, kādu cenu maksāt par savu pilsoņa pienākuma pildīšanu. Ja, visu to garantējot, ieviesīs – labi, paldies par ērtībām! Ja ne – paliksim pie pārbaudītām vērtībām. Bet politiķiem vajadzētu vairāk koncentrēties uz saturu – ko vēlēšanās un to starplaikā piedāvāt – ja būs par ko, kā nobalsot, cilvēki izdomās.
***
VIEDOKĻI
Signe BĀLIŅA, Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācijas prezidente:
– Pašlaik notiek politiskā izšķiršanās par evēlēšanām un to norisi. Pieņemot lēmumu par tām, svarīgi rūpīgi izsvērt visus iespējamos evēlēšanu veidus (ne tikai interneta balsojumu) un analizēt citu valstu pieredzi, izvērtēt drošības prasības un riskus, pielāgojot normatīvos aktus, un izglītot sabiedrību.
2010. gadā Latvijā 47,5% iedzīvotāju un 71,6% interneta lietotāju izmantoja internetbanku pakalpojumus, 31,2% iedzīvotāju izmantoja epārvaldes pakalpojumus, 2011. gada tautas skaitīšanā apmēram 30% iedzīvotāju saskaitījās internetā. Iedzīvotāji arvien vairāk izmanto interneta vides sniegtās iespējas un varētu būt gatavi arī evēlēšanām. Elektroniskās identifikācijas kartes, ko plānots izsniegt jau tuvākajā laikā, ir pirmais solis, lai sakārtotu jautājumu par personas identitāti interneta vidē.
Jānis BOKTA, Latvijas radio un televīzijas centra valdes priekšsēdētājs:
– Evēlēšanas procesu lētāku nepadarīs, bet valsts radīs ērtāku balsošanas veidu, uzrunās nebalsotājus, ārpus valsts esošos, saglabās vēlētāju aktivitāti, kuras krišanās ir problēma visā pasaulē. Igaunijā ir 11 veidi, kā cilvēki var nobalsot, mums – kādi pieci.
Evēlēšanas ir politiska izšķiršanās. Tās ir iespējams novadīt drošā veidā, tas vieglāk izdarāms mazās valstīs. Riski informācijas noplūdei, manipulēšanai ar rezultātiem ir apzināti, un tie ir menedžējami, sistēma ir ļoti droša, ir iespējams nodalīt balsotāju no viņa izvēles, simtprocentīgi nodrošināt aizklātumu. Riski pastāv vienmēr, svarīgi, kādas interpretācijas sniedz masu mediji.
Evēlēšanām jānotiek, izmantojot eparakstu, kas ir cilvēka identificētājs elektroniskā vidē, viņa gribas izpausme. Tāpat kā iesniegumi, arī evēlēšanas bez paraksta ir apšaubāmas. Arī Igaunijā, Šveicē, Lielbritānijā, Norvēģijā evēlēšanās izmanto drošus eparakstus. Arī Latvijā no aprīļa izsniegs identifikācijas kartes ar eparakstu. Svarīgi ir radīt drošus pamatus un tad likt pakalpojumus, nevis mēģināt iet atpakaļ.
Vai evēlēšanas paspēs ieviest 2013. gada pašvaldību vēlēšanās, atkarīgs no tā, vai būs politiskā griba un sagatavoti attiecīgi likumi.