Latgales klusie protesti ar aizbraukšanu no valsts un reģiona pārtapuši skaļākos. Sen bija laiks!
Jābrīnās vispār, ka Latgale tik ilgi vārījusies pati savā liesajā pieticības sulā bez īpašām eksplozijām. Liegums no jaunā gada ievest Latvijā akcīzes preces nelielā apjomā no kaimiņvalstīm biežāk par reizi nedēļā bez papildu nodokļu nomaksas pavēris katliņam vāciņu.
Jāpiekrīt, ka valsts nedrīkst legalizēt akcīzes preču nelikumīgu ievešanu un pārdošanu, pirmām kārtām jau tāpēc, ka tas kropļo tirgu un nemotivē legālos tirgotājus darboties godīgi. Tiesa, nelegālā akcīzes prece lielākā apmērā Latvijā ienāk citos ceļos un nopietnāk organizētā veidā, ikdienas vienas bākas un kanniņas un cigarešu bloka ievedēji neveido lielāko kontrabandas apjomu. Pēc Finanšu ministrijas aprēķiniem, esot ap 270 cilvēku, kas robežu šķērso 5 līdz 30 reizes mēnesī (pēc vietējo aplēsēm – vairāk), vidēji viens šāds legālais kontrabandists valsts budžetam iecērtot 662 latu robu. Taču ministrija, valdība un Saeima, kas likuma grozījumus pieņēma, jautājumam piegājusi pārāk grāmatvediski un tehniski, kā protesta vēstules autoriem atbildējis arī premjers: likuma grozījumi ir daļa no ēnu ekonomikas apkarošanas plāna aktivitātēm. Interesantāka ir finanšu ministra Andra Vilka interpretācija, ka iebildes ir nevis pret šo preču ievešanu, bet tālāku pārdošanu. Dīvaini – ja neiebilst pret ievešanu, kāpēc to aizliedz ar likumu? Lāpot noziedzības apkarošanas mazspēju? Vai varbūt palīdzot pārdalīt nelegālo tirgu par labu dažiem privileģētajiem, organizētajiem kontrabandistiem? Jāpiekrīt protestētājiem: ja valsts nogriež šo piepelnīšanās avotu, tai ir jādod citas iespējas, bet par tām tā gatava vien runāt pirms vēlēšanām.
Nevar paģērēt, lai vietējie te tikai pašu spēkiem cīnās un meklē darba iespējas. Cilvēki jau dara, ko var, Latgalē ir ievērojami lielāks pašnodarbināto īpatsvars nekā citviet (51%, salīdzinot ar Latvijas vidējo 34%). Bet bez aktīvas valsts reģionālās politikas un palīdzības turpināsies tas, kas jau notiek – bezdarbs un jaunas bezdarbnieku paaudzes atražošana, jaunu cilvēku aizplūšana no Latgales un Latvijas, teritorijas iztukšošanās, nabadzības un bezcerības vairošanās, vēl vairāk zemes tiks izpārdots, varēsim vien cerēt uz brīnumu, ka saglabāsies unikālais Latgales kultūras mantojums, amatu prasmes un reti kur citviet Latvijā dabiskā viesmīlība. Nabadzības blakusparādības ne vienmēr dzīvē ir tādas, kā rāda filmās – darba tikums, šķīsta sirds un patiesās vērtības. Tās ir arī alkoholisms, vardarbība, neizglītotība, dzīves kvalitātes kritums, depresija, degradācija, pat nāve. Arī Krāslavas traģiskās autoavārijas iemeslus daļēji var skaidrot ar nabadzību – nu nav tur visiem naudas, par ko uzlikt normālas ziemas riepas, iziet tehnisko apskati, iegūt braukšanas tiesības!
Latgalē IKP uz vienu iedzīvotāju ir uz pusi mazāks nekā vidēji valstī, trīsreiz zemāks nekā Rīgā un tās tuvumā, vidējais bezdarba līmenis – uz pusi augstāks nekā vidēji valstī, bez darba tur ir vairāk nekā piektdaļa ekonomiski aktīvo iedzīvotāju, turklāt tas ir tikai reģistrētais bezdarbs – faktiskais ir krietni lielāks. Nodarbinātības valsts aģentūra novērojusi, ka no Latgales aizbraukuši ļoti daudz gados jauno bezdarbnieku, un tieši uz tā rēķina bezdarbs Latgalē uzrāda minimālu kritumu. Aizbraukšana izsauc ķēdes reakciju: mazāk cilvēku, viss kļūst dārgāks palikušajiem – skolas, ceļu, pārvaldes, slimnīcu, sociālo dienestu, dažādu servisu uzturēšana. Tas mazina arī ekonomisko aktivitāti, uzņēmumu skaits uz 1000 iedzīvotājiem Latgalē uz pusi zemāks nekā vidēji Latvijā, ievērojami zemāka biznesa organizāciju aktivitāte, valsts institūciju pārstāvniecība. Zemais pieprasījums nemudina rasties kvalificētam darbaspēkam, tā trūkums neveicina investīcijas, biznesu, lielākas pievienotās vērtības radīšanu – apburtais loks. Privāto un publisko investīciju piesaistē Latgale ievērojami atpaliek no citiem reģioniem, neraugoties uz Rēzeknes speciālās ekonomiskās zonas un nodokļu atlaižu esamību, kas vismaz šajā pilsētā iepūtusi kaut kādu dzīvības dvašu. Tik un tā Rēzeknē ir daudz augstāks bezdarba līmenis nekā citās republikas nozīmes pilsētās (gada nogalē 17,9% Rēzeknē, Rīgā – 7,8%, Valmierā – 9,7%, Jelgavā – 8,8%, Liepājā – 12,7%). Iedzīvotāju skaits Latgalē vietām samazinājies pat par trešdaļu.
Kā valsts tā var nolaist veselu reģionu un mierīgi noraudzīties uz šo procesu? Ik gadu Saeimā ievēlē aptuveni 16 deputātus. Ko viņi panākuši bez tā, ka parunājuši no tribīnes latgaliešu mēlē? Ja kāds apgalvo, ka ir kas darīts, tad kāpēc rezultāts ir šāds? Vai tas nozīmē, ka šis ir bezcerīgs reģions? Tad tā arī pasakiet, vai arī kustiniet galvas un pakaļas un īstenojiet mērķtiecīgu rīcībprogrammu! Arī šī valdība deklarācijā deklaratīvi solījusi: «Ilglaicīgo negatīvo ekonomisko, sociālo un demogrāfisko tendenču kopuma pārvarēšanai Latgales reģionā ieviesīsim īpašu vidēja termiņa attīstības instrumentu (!) saskaņā ar apstiprināto Latgales reģiona attīstības stratēģiju un programmu, nodrošinot ekonomikas attīstību un investīciju piesaisti.» Kļuva cerīgāk?
Daži šodienas deputāti kailām krūtīm tā cīnījās par Abrenes neatdošanu Krievijai, slēdzot valstu robežlīgumu. Pašmērķīgi, politiski, jo no (ne)realizētās valsts politikas redzam, ka centra politiķiem šīs teritorijas nerūp kā vieta, kur cilvēki varētu normāli dzīvot un vide attīstīties. Visticamāk, ka uz šodienas etnisko konfrontāciju fona Abrene interesētu vairāk kā vieta ar dekolonizējamiem Krievijas pilsoņiem vai latviskojamiem Latvijas pilsoņiem – cittautiešiem. Kāda jēga no rūpju rievas vaigā par to, ka ārzemnieki izpērk zemes, ja nekas netiek darīts, lai vietējie spētu tās saglabāt savā īpašumā, apstrādāt, uzturēt un izglītot ģimeni? Celts nekustamā īpašuma nodoklis? Palīdzēts lauksaimnieku cīņā ar krietni vairāk subsidētu citu Eiropas valstu lauksaimnieku produkciju, ar lētu, ātri uzpumpētu importa gaļu? Iznīcināta cukura ražošana?... Jā, internetizētas bibliotēkas, ieguldīta ES fondu, kohēzijas nauda, diemžēl ne sistēmiski un ar skatu uz teritoriju kā reģionu, bet kā partiju pārstāvniecību pašvaldībās.
Negribētos domāt, ka partijas reģionus tur īsā un liesā pavadā bailēs, ka līdz ar to attīstības un lielāku pilnvaru pieaugumu augs arī to sekulārisms no centra, veidojoties spēcīgām, konkurējošām reģionālajām partijām. Ja tas tā nav, tad beidzot sāciet reāli īstenot mērķtiecīgu programmu! Kāpēc valsts nav ieviesusi atbalsta instrumentus tam, lai veicinātu, piemēram, kādu ražošanas ķēdes posmu izpildi Latgalē, kur darbaspēks ir lētāks, līdzīgi kā to dara Indijā ar zvanu centriem, grāmatvedības standartpakalpojumiem u.tml.? Reģionālajā politikā pārsvarā viss notiek pēc principa – gan jau tirgus pats sakārtosies. Sakārtojas, bet ne ar valstij tīkamu bildi. Šāda vienaldzība pret reģiona ekonomisko stāvokli var vairot neticību, nelojalitāti valstij – jā, tad beidzot sākas politika un vāvuļošana. Nē, politika ir valsts sakārtošana un rūpes par cilvēku problēmu risināšanu, nevis to radīšanu!