Jau jūnijā, Saeimai grozot Attīstības plānošanas sistēmas likumu, tika noteikts, ka koordinētai valsts attīstības plānošanai izveidojams Pārresoru koordinācijas centrs (PKC), oktobrī valdība atbalstīja tā izveides ieceri.
Taču plašāka uzmanība šīs institūcijas izveidei pievērsta salīdzinoši nesen, bet arī tā uz Latvijas Krājbankas nedienu fona izplēnējusi. Bet institūcija – ambicioza.
Valsts kanceleja izsludinājusi konkursu PKC vadītāja amatam, uz pilnu klapi to plānots palaist no nākamā gada sākuma, lai gan iecerēts iepriekš bija to darīt jau no 1. decembra.
Uz PKC liktas lielas cerības, ka tas būs ilgtspējīgas valsts stratēģiskās attīstības dzinulis, vismaz teorētiski un administratīvi. Līdz ar PKC izveidi cerēts novērst fragmentēto pieeju attīstības plānošanai, augsta līmeņa vidēja un ilgtermiņa plānošanas dokumentu koordinācijas trūkumu. Konceptuāli jāpiekrīt, ka nespēja domāt pārresoriski, pacelties pāri sava departamenta, ministrijas vai nozares problēmām, saskatīt tās vietu lielajā zobratā, spēt pielikt plecu citā nozarē vai atteikties no kāda sava labuma kopējā mērķa un attīstības vārdā Latvijas politikā un tās administrācijā ir problēma, ko nereti atzinuši gan paši politiķi, gan politikas vērotāji, tas secināts arī dažādos valsts pārvaldi analizējošos dokumentos. Viens no spilgtākajiem citātiem rodams Informatīvajā ziņojumā par pasākumu plāna valsts pārvaldes un civildienesta optimizēšanas īstenošanas gaitu, kurā secināts, ka «valsts funkciju auditēšanā aiz detalizētākām vērtēšanas matricām nekādi nav paslēpjams resoriskā dalījuma egoisms un starpresorisku funkciju pārklāšanās novēršanas kopskata redzējuma trūkums».
Problēma nav jauna, bet krīzes gados tā kļuvusi izteiktāka un redzamāka, jo īpaši budžeta veidošanas laikā, kad katra ministrija plēšas tikai par savas jomas budžetu. Šī domāšana resoriskos rāmjos arī bija viens no iemesliem, kādēļ praktiski netika īstenotas izdaudzinātās strukturālās reformas, bet griezts lineāri – ministrijas, politiķi nespēja vienoties nedz savā starpā, nedz ar nozaru sociālajiem partneriem, nespēja atteikties no kontroles savās daudzajās mazajās struktūrās, sfērās, nodot kādas funkcijas «naidīgajai» ministrijai vai privātajam sektoram. Tādējādi jāteic – uzstādījums PKC izveidei ir kopumā pareizs. Cita lieta – kā tas tiek veidots, ar kādām pilnvarām apveltīts, kāda būs tā kontrole, ietekme un paša centra pārraudzība un vai zem šīs idejas karoga netiks kārtotas arī partiju savtīgās intereses, viltīgā veidā pārdalīta ietekme. Vai tā ieteikumi nepaliks tikai uz papīra.
Mūsu citkārt resoriskajā valdībā koleģialitāte parādās labi ja ārkārtas situācijās, būtisku apdraudējumu gadījumā, jā, vēl arī ietekmes sfēru dalīšanā. Bet stratēģiskajā plānošanā, sadarbībā, koordinācijā, līdzdarbībā kopēju mērķu sasniegšanā ir būtiski robi. To lāpīšana politiskā līmenī, pirmkārt, ir premjera atbildība, viņa uzstādījumu, ministru motivēšanas spējas un autoritātes jautājums, otrkārt – koalīcijas vienotības un mobilitātes vienotam mērķim jautājums. Tehniskajā, plānošanas, koordinēšanas līmenī – Valsts kancelejas (VK) prerogatīva. Tāpat kā jaunveidojamais PKC, arī VK ir pakļauta premjeram. Premjers caur PKC varot dot norādījumus ministrijām. Kāpēc nevar ministriem tos dot tieši?
Bez valdības un ierēdniecības darba organizatoriskajiem jautājumiem VK kompetence ir arī dažādu stratēģiju un rīcības politikas dokumentu izstrāde un ieviešana, vērtēšana, dalība valdības politikas plānošanā, priekšlikumi prioritāšu noteikšanā... Lielā mērā – tās pašas funkcijas, ko tagad veiks PKC. Vai nedublēsies VK Politikas plānošanas, stratēģiskās analīzes departamentu funkcijas ar PKC? Ar ES struktūrfondu departamentu, ja PKC nu dalīs 2014.–2020. gadu ES fondu naudas divu miljardu latu apmērā «atbilstoši Nacionālā attīstības plānam», kurš gan vēl jārada? Vai arī VK vienkārši tiks vājināta? VK aparāts ir pārāk liels un inerts, lai ar to ērti manipulētu – gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē. Nelielāka, jaunizveidota institūcija ar izmeklētiem cilvēkiem atbilstoši jaunajai konjunktūrai ir stūrējamāka. Tievs, lunkans kakliņš, kas grozīs lielo VK galvu.
Daži darbinieki būšot no VK, citi – no Ekonomikas, citi – no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, daži jauni. Bet kāpēc tikai no šīm ministrijām? Vai paša PKC radītāji uz attīstību neraugās pārāk resoriski? Un vai pati jaunā valdība nesāka ar izteikti resorisku uzvedību? Pirmais uzdevums, par kuru vairāki 11. Saeimas jaunapstiprinātie ministri paziņoja kā par prioritāti, bija savas nozares budžeta nosargāšana no kopējās konsolidācijas. Vai kāds pieminēja kaut ko par pārresoriskiem, valstiskiem mērķiem, kā vārdā gatavi līdzdarboties, atteikties no kādiem saviem labumiem, kontroles, finansēm? Neatminos. Ja šāds resoriskums ministrijās netiks mazināts, PKC būs vēl viens spēlētājs, pret ko cīnīties. Būtu efektīvāk, ja līdz ar PKC izveidi reformas notiktu arī MK uzbūvē, darbībā, lēmumu pieņemšanā, politiskajā kultūrā, domāšanā, koalīcijā, tās ietekmes sfēru sadales tradīcijās.
PKC raudzīšot, kā tiek pildīts valdības rīcības plāns. Gribētos gan redzēt, kā premjera pakļautībā esoša iestāde iebildīs valdības lēmumiem, kas īsti neved rīcības plāna vai deklarācijas reālas īstenošanas virzienā. Norādīs, atgādinās kaut ko? Kādi paredzēti instrumenti saukšanai pie tā izpildes? Tiesības piedalīties sēdēs? Rakstīt kārtējos papīru kalnus? PKC pati par sevi ne, bet ar varu apveltītā premjera rokās tā gan var pārvērsties par superspēku, kura galvenie resursi – plaša informācija, tiešā drāts ar premjeru, ietekme ministrijās, lemšana par lieliem finanšu līdzekļiem. Vai par premjera klēpja sunīti.