Pirmie partiju reitingi pēc Valda Zatlera rīkojuma par Saeimas atlaišanas rosināšanu liecināja, ka augstākie tie ir Saskaņas centram (SC) un tobrīd vēl nenodibinātajai Zatlera reformu partijai (ZRP), kas divatā spētu izveidot koalīciju. Protams, līdz vēlēšanām tie vēl mainīsies, bet jautājums paliek – vai SC un ZRP varētu veidot nākamo valdību?
Līdzīgi kā SC, arī ZRP paziņojusi, ka tā nav etniska partija, bet atvērta dažādu tautību cilvēkiem. ZRP uzsver, ka «valsts attīstībai nepieciešama politika bez etniskā dalījuma». Vai arī ekonomiskais redzējums abām partijām ir tik viegli savietojams?
SC savu īso priekšvēlēšanu programmu jau iesniedzis Centrālajā vēlēšanu komisijā, tā uzskati izpaudušies gadu garumā, detalizēta programmas ekonomiskā sadaļa tika izstrādāta uz 10. Saeimas vēlēšanām, kas pamatos nav mainīta. ZRP pagaidām viss ir tikai solījumu un programmas metu līmenī.
SC sevi skaidri definē kā sociāldemokrātiska partija. Lai arī viens no tās līderiem Nils Ušakovs ZRP ekonomiskās programmas autoru, savu draugu Vjačeslavu Dombrovski nodēvējis par «pilnīgi traku liberāli», ZRP sevi dēvē par centrisku partiju ar visai dīvainu vispārīgu šās izvēles skaidrojumu: «Galvenais centriskuma balsts ir nostādne, ka turpmākajai valsts politikai jāievieš līdzsvars valsts attīstībā». Skaidrāk par to, kas viņi ir, ZRP spēj definēt to, kas viņi nav – «ZRP nav labēja partija, jo nepaļaujas tikai uz indivīdu un privātīpašnieku izvēlēm un to, ka visu atrisinās tirgus likumi». Šajā ziņā – pret ko būt, ar SC tai saskan. Raksturīgi liberāļiem, ZRP iestājas par maksimālu uzņēmumu nodošanu privātajiem, izņemot stratēģiski svarīgus aktīvus. Tā gatava nodot privatizācijai valsts daļas Citadelē, Parex, LMT un Lattelecom, arī pašvaldību uzņēmumus, ienākumus lielākoties novirzot valdības parāda samazināšanai. Šāda nostāja tradicionāli nav tipiska sociāldemokrātiem.
Abas partijas it kā izrāda rūpi par trūcīgajiem un maznodrošinātajiem, bet kā to piezemēt – piedāvājumi atšķiras. ZRP uzskata, ka progresīvāka un taisnīgāka nodokļu politika būšot, samazinot nodokļu slogu strādājošajiem (tiek piesaukti 9% no bruto algas), vienlaikus ceļot nekustamā īpašuma nodokli, pakāpeniski palielinot IIN neapliekamo minimumu, atceļot samazinātās PVN likmes un izveidojot mehānismus, lai kompensētu samazinātās PVN likmes atcelšanas efektu maznodrošinātajiem. Vai tā nebūs došana ar vienu roku un ņemšana ar otru?
Samazinātā PVN likme ir presei, apkurei, malkai, sabiedriskajam transportam, viesnīcu pakalpojumiem, medikamentiem, medicīniskajām ierīcēm un precēm; zīdaiņu pārtikai, koksnes kurināmajam; mācību literatūrai un oriģinālliteratūrai. Kur te progresivitāte? Vai šos pakalpojumus daudz vairāk izmanto turīgākie? Tieši otrādi – tie proporcionāli veido daudz lielāku izdevumu īpatsvaru mazturīgo un vidusslāņa budžetā. Ja vēl mazturīgajiem kaut ko kompensēs, tad vidusslāni šāda programma nospiedīs vēl vairāk – līdz mazturīgo līmenim. Būtībā šādu vidusslāņa noplicināšanas politiku jau uzsāka Valda Dombrovska valdība ar nodokļu palielināšanu strādājošajiem, nekustamajam īpašumam, samazinātās PVN likmes atcelšanu dabasgāzei, ar jaunajiem elektroenerģijas tarifiem un likumsakarīgi sekojošo inflāciju. ZRP to piedāvā vēl eskalētākā līmenī. Piemēram, ko nozīmē PVN atcelšana sabiedriskajam transportam? Vēl lielāku reisu izravēšanu. Līdz ar valsts dotāciju samazināšanu reģionos sabiedriskā transporta regularitāte jau krietni mazināta, Latgalē vietumis palicis viens reiss nedēļā (kā tas iet kopā ar ZRP solīto reģionu un to infrastruktūras attīstīšanu?). Rīgā tas nozīmētu neprivileģētajām kategorijām augstāku biļetes cenu, bet lauciniekiem – iesprostošanu vai pāreju uz zirgu satiksmi. Varbūt partijas plānos ir palielināt valsts dotāciju apjomu sabiedriskajam transportam? Ja tā, tad tā būtu vienkārši naudas pārlikšana no vienas kabatas otrā. Nav grūti saprast, ko nozīmētu samazinātās PVN atcelšana kurināmajam, kad jau tagad iedzīvotāji slīgst parādos, medikamentiem, kuru lielākais patērētājs ir pensionāri...
SC iepriekš asi kritizējis PVN likmes palielināšanu un samazinātās likmes celšanu, pat piedāvāja to vēl vairāk samazināt – līdz 5%, to turklāt piemērojot arī pamata pārtikas precēm, tagad aicina arī PVN likmi iesaldēt uz trim gadiem, kā arī ieviest «nodokļu brīvdienas» līdz trim gadiem, ieskaitot peļņas nodokli un nekustamā īpašuma nodokli jaunajiem uzņēmumiem un ārvalstu investīcijām prioritārajās nozarēs, ražošanai ar augstu pievienoto vērtību, tranzītā un tūrismā. ZRP, savukārt, sola atbrīvot no sociālās apdrošināšanas iemaksām līdz vienam gadam darba devējus, kas pieņems darbā ilgstošos bezdarbniekus vai bezdarbniekus – jauniešus. SC definē virkni prioritāro un dažādā veidā atbalstāmo jomu, ZRP iestājas pret to izcelšanu un par «jaunu industriālo politiku, kas radītu labumu plašai sabiedrībai». Līdzīgi domājošas abas partijas ir attiecībā uz palīdzību bezdarbniekiem apgūt jaunas iemaņas un paaugstināt kvalifikāciju, kas gan nav nekas jauns un jau notiek. SC prasa mazināt nodokļus mazajiem uzņēmumiem, tiem ieviest gada nodevu, kas aizstātu nodokļus, iestājas par progresīvo ienākuma nodokli, par ko ZRP nerunā. ZRP, savukārt, tāpat kā pirms 10. Saeimas vēlēšanām PLL, sola būtiskas ienākuma nodokļa atlaides strādājošajiem par otro, trešo un katru nākamo bērnu.
SC programmā sola atgriezties pie pensiju, it īpaši mazo, indeksācijas, V. Zatlers to iepriekš nodēvēja par populismu, kura gan netrūkst arī paša partijas vīzijās, piemēram, par bezmaksas bērnudārzu visiem no pusotra gada vecuma, labklājību visām vecuma grupām un visos Latvijas reģionos u.tml.
ZRP gatava budžeta deficītu nospiest līdz 2,5% no IKP, konsolidēt budžetu, cik iespējams, gan mazinot izdevumus, gan ceļot samazināto PVN un NĪN, un postulējot, ka «izaugsmei jābūt balstītai uz nopelnītiem, nevis aizņemtiem līdzekļiem», savukārt SC piedāvā vienoties ar aizdevējiem par kredīta atmaksas pārcelšanu. Arī 2011. gada alternatīvajā budžeta saskaņieši piedāvāja palielināt parādu un budžeta deficītu līdz 11,94% no IKP. ZRP ir eiro ieviešanas fane, kam jānotiek 2014. gadā, SC līdz šim pieļāva lata un eiro piesaistes «koridora» paplašināšanu līdz 15%, neuzskatot arī pievienošanos eiro zonai 2014. gadā par dogmu, bet 11. Saeimas vēlēšanās prasa atlikt iespējamo pāreju uz eiro.
Kā redzams, atšķirību netrūkst, bet, kā teiktu Pauls Koelju, ja kaut ko ļoti vēlies, visa pasaule sadosies rokās, lai palīdzētu.