Kredītu atmaksas problēmu palielināšanās līdz ar ekonomiskās situācijas pasliktināšanos un līdz ar valsts vēl pieteiktajiem budžeta griezumiem notiek ar sniega bumbas efektu.
Valsts gan problēmu redz, bet reālus risinājumus piedāvāt nespēj – te nav naudas, te trūkst juridiski korektu risinājumu. Analizēt situāciju un piedāvāt idejas Neatkarīgā aicināja Komercbanku asociācijas viceprezidentu Aivaru Graudiņu, Swedbank Privātpersonu finansēšanas daļas vadītāju, Komercbanku asociācijas pārstāvi Dzintaru Kalniņu, Latvijas kredītņēmēju apvienības valdes priekšsēdētāju Aināru Gorenko un LPP/LC Saeimas frakcijas vadītāju Andri Bērziņu, kurš banku aktīvās kreditēšanas laikā arī pats strādājis Parex bankas padomē.
Neatkarīgā: Kāda ir aktuālā kredītņēmēju situācija, slikto kredītu stāvoklis, ko tas reāli nozīmē bankai, kredītņēmējam, valstij?
A. Graudiņš: – Kopumā Latvijas bankās šobrīd kredīti mājokļu iegādei, rekonstrukcijai, remontam ir par 4,9 miljardiem latu. No tiem bez kavējuma ir 74,7%, apmēram 25% ir kavējumi. No tiem līdz 30 dienām, kas nav nekas briesmīgs – 7,7%, līdz 180 dienām – 3,5%. Bīstamākajā grupā ar kavējumu virs 180 dienām ir 9,7%, kuru kredīti veido 479 miljonus latu. Bankas strādā ar šo problēmu, izveidoti uzkrājumi aptuveni šādas summas apjomā Latvijas Bankas noteiktajā kārtībā. Uz augusta beigām Latvijas banku zaudējumi sastāda 445 miljonus latu.
Dzintars Kalniņš: – Šajos kavētajos kredītos ir iekšā arī kavējumi par vienu santīmu.
Ainārs Gorenko: – Bet līdz gada beigām vēl ir vairāk nekā divi mēneši, un piepildīsies prognozes, ko izteicu jau janvārī, ka 40 000 mājsaimniecībām jeb 25 procentiem būs nopietnas problēmas ar kredītmaksājumiem, tās būs uz bankrota robežas.
– Ko tas bankām nozīmē? Nupat arī Swedbank Latvijas vadītājs Māris Mančinskis izteicās, ka bankas zaudēs vairāk, nekā jebkad nopelnījušas.
A. Gr.: – Jā, prognozes liecina, ka situācija pasliktināsies un līdz gada beigām kavēto kredītu kopsumma palielināsies, attiecīgi bankām būs jāveido vēl lielāki uzkrājumi, kas būs simtiem miljonos latu.
Dz. K.: – Un tas noteikti nebeigsies 2009. gada 31. decembrī. Varbūt gluži negribētos reizināt ar divi, bet potenciāls banku zaudējumiem pieaugt ir liels.
– Kā to izjūt cilvēki?
A. G.: – Prognozējams, ka tie, kas kavē maksājumus 10 dienas un vairāk, pamazām varētu pāriet uz 30, 90 dienu kavējumu un vairāk, jo darbavietas valstī tik ātri nepalielināsies, kā samazinājās.
Dz. K.: – Pie nosacījuma, ja ar šiem klientiem nekas netiks darīts.
A. G.: – Neatkarīgi no tā, kas tiek darīts, naudas viņiem vairāk neradīsies! Reāla restrukturizācija bankās diemžēl nenotiek. Situācija mainās, banku īpašnieki maina stratēģiju, lēmumi tiek grozīti, cilvēku maksātspēja pasliktinās. Ja vēl valdība lems par papildu nodokļiem, cilvēki ar jau tā zemo ienākumu līmeni būs spiesti izvēlēties – maksāt kredītus vai nodokļus. Domāju, vispirms tomēr maksās nodokļus. Ja bankas rīkosies agresīvi, iedzīs cilvēkus maksātnespējā, cilvēki būs spiesti aiziet pelēkajā ekonomikā, kas izputinās arī valsts kasi.
Kad kopā ar Swedbank mūsu asociācija īstenoja akciju Banku dienas un vienojāmies par kredītu restrukturizēšanu, cilvēki pie mums pēc palīdzības vērsās mazāk, jo bankās tiešām tika izteikti labākie piedāvājumi. Nezinu, kas notika, bet pēc augusta piedāvājumi bija arvien sliktāki un cilvēki kredītu restrukturizēšanas vietā izvēlējās tos vienkārši nemaksāt, arī pie mums vairāk nāca konsultēties, vairākos gadījumos arī bijām spiesti uzsākt tiesvedību. Banku pretimstāvēšana ir palielinājusies.
Dz. K.: – Klienti, kas vēršas pie jums, mērāmi varbūt pāris desmitos, bet bankā vēršas tūkstoši, un ir loģiski, ka viņu kļūst vairāk, ekonomiskajai situācijai pasliktinoties, bezdarbnieku skaitam pieaugot pēdējā pusgadā par 60 000 vien. Protams, ka starp viņiem ir arī kādi kredītņēmēji. Tas, ka maksājumi kredītņēmējiem tiek mazināti, ir fakts – mainām likmes, ejam uz garākiem termiņiem, runājam.
– Vai šīs kredītu problēmas var atstāt tikai privātpersonu un banku ziņā vai valstij tomēr jāiejaucas?
Andris Bērziņš: – Kad gada sākumā sākām par šo problēmu runāt, bija tikai apmēram 8% slikto kredītu, un perspektīvas – daudz optimistiskākas. Kā izrādījās realitātē, sliktie kredīti ir teju ceturtā daļa, turklāt to īpatsvara kāpums nez vai apstāsies. Redzot, ka te kaut kās jādara, LPP/LC nāca ar iniciatīvu, bet mēs nevaram to izdarīt valdības vietā. Mūsu priekšlikumi, kas tādā vai citādā veidā tika pieņemti, gan neskāra tieši valsts saistības pret kredītņēmējiem.
– Nokārtot maksājumus, un tas arī nepalīdzēja.
A. B.: – Nepalīdzēja, bet, manuprāt, tie deva drošības sajūtu.
– Tikai nākamajiem kredītņēmējiem, nevis tiem, kam jau problēmas ir.
A. B.: – Jā. Likumam nav atpakaļejoša spēka, tā ir vispārēja norma. Reālus priekšlikumus gaidījām no Repšes kunga izveidotās darba grupas, kas tos solīja sniegt līdz 30. aprīlim, bet diemžēl nekādu reālu rezultātu nesagaidījām. Vajadzēja kredītņēmēju aizstāvību kaut kā salikt pa plauktiņiem vai diferencēt, piemēram, priekšplānā noliekot tos, kam kredīts tiešām ņemts vienīgajam mājoklim, noticot, ka valstī tiešām kaut kas mainījies – tie jāliek citā svaru kategorijā.
– Darba grupa jau izdalīja šos vienīgā mājokļa kredītus, paredzot daļu parāda ar valsts garantiju palīdzību iesaldēt, samazināt ikmēneša maksājumus, un programmas beigās pat 10% kredīta norakstot, bet tagad izrādās, ka tam nav naudas. Viss palicis tikai uz papīra.
A. G.: – Arī pati darba grupas izveides bija dīvaina, mēs tajā netikām, toties tur bija pārstāvēta Komercbanku asociācija, FM un Inesis Feiferis, kas tolaik bija Hipotēku bankas valdes priekšsēdētājs. Komercbankas lietu izskatīja savās interesēs.
A. B.: – Nu, ne nu gluži komercbankas savās interesēs, bet, protams, ka bankām ir stiprāks lobijs nekā kredītņēmējiem. Tas neizbrīna.
– Dzirdēti ekonomistu, politiķu viedokļi, ka tikmēr, kamēr netiks atrisināta slikto kredītu problēma, valsts ekonomiskā izaugsme neatsāksies. Redzat saistību?
A. B.: – Saistību redzu nedaudz citādā plāksnē. Nav iespējams vienlaikus samazināt līdzekļu apjomu patēriņā un vienlaikus sildīt ekonomiku. Tās ir lietas ar pilnīgi pretējiem vektoriem. Ja finanšu ministrs stāsta, ka tagad mēs apcirpsim visu, ko vien var apcirpt, ja vienlaikus ekonomikas ministrs deklarē, ka paralēli sildīsim ekonomiku, tad ir skaidrs, ka viens no viņiem melo. Izskatās, ka tas, kurš saka, ka sildīs, jo tas, kurš saka, ka griezīs, tas tiešām arī griež.
– Premjers Valdis Dombrovskis rosinājis noteikt, ka ķīla ir vienīgais garants vienīgā mājokļa hipotekārajiem kredītiem, lai, atņemot ķīlu, kredītņēmējs vēl nepaliktu parādā bankai milzu summas. Šāds priekšlikums gan jau pirms apmēram mēneša izskanēja Tautas partijas (TP) konferencē, bet, tā kā partija to tālāk nevirzīja, publiska rezonanse nesekoja. Kāpēc šāda ierosme nāk tikai tagad, nevis, piemēram, kad LPP/LC sniedza Saeimā likuma grozījumus kredītņēmēju aizsardzībai, kas izrādījās ļoti nosacīta? Vai tikai tāpēc, lai paspēlētu politiskas spēlītes ar zviedriem, ar starptautiskajiem aizdevējiem? Vai uzsākta priekšvēlēšanu kampaņu? Vai tomēr, cenšoties pēc būtības risināt situāciju?
A.B.: – Ļoti līdzīgu priekšlikumu vēl pirms TP piedāvājām mēs, to vienīgi reducējām līdz nosacījumam, ka bankas nedrīkst pārvērtēt to, ko tās savulaik vērtējušas, un turēt šo ķīlu. Ja bankas, kad tās sākotnēji dalīja kredītus pa labi un pa kreisi, būtu saprātīgi izturējušās pret ķīlām un garantijām, daudzas problēmas neparādītos. Līdzīga sistēma, kādu rosina premjers attiecībā uz pirmo mājokli, ir ASV, līdzīgi esot Zviedrijā.
A.G.: – ASV ir hipotekārās kreditēšanas likums, kā mums nav un ko mēs lūdzām valdībai izstrādāt.
Dz. K.: – Labs, bet neatbildēts jautājums: kāpēc šāds priekšlikums nāk tagad?
A. G.: – Tiesiskajai paļāvībai ir jābūt, bet normālā situācijā šāda jautājuma nebūtu. Tagad cilvēki krīzes dēļ kļuvuši maksātnespējīgi, tas lielā mērā ir force majeure. Tagad, mainot tikai kaut kādus Civillikuma punktus, sāksies nenormāla, ilga cīņa. Valdībai vajadzētu pieņemt Krīzes likumu, paziņot, ka ir ārkārtas stāvoklis, uz diviem gadiem uzlikt kaut kādu rāmi, tad nebūtu zaudējumu ne bankām, ne citiem, būtu skaidri spēles noteikumi, ieviesti spēles laikā, tādējādi tiesiskā paļāvība netiktu pārkāpta. Latvijā būtībā hipotekārā kreditēšana nepastāv, ir tikai aizdevumu līgumi pret ķīlu, attiecīgi pret kuru arī vajadzētu vērst visu piedziņu arī tad, ja ķīlas vērtība samazinās.
Dz. K.: – Tieši tā, jo tajā brīdī, kas mēs izsniedzām kredītus, nebija tāda jēdziena kā mājokļa kredīts, un tomēr mēs skatāmies uz klientu maksātspēju, jo mēs pirmām kārtām neplānojam ķīlu kādreiz pārņemt – tieši tāpēc, ka ķīla nav vienīgais, no kā tiesiskā ceļā gūstam līdzekļus.
A. G.: – Normālā situācijā tiesiskā paļāvība būtu jāievēro, kas nozīmē, ka nevarētu pieņemt normas ar atpakaļejošu datumu, bet pašlaik pati valsts pārkāpj tiesiskās paļāvības principus. Pie mums pēc palīdzības straumēm vēršas medicīnas darbinieki, policisti, skolotāji, karavīri – valsts sektorā strādājošie vai no valsts iestādēm atlaistie, arī pensionāri, kuri visi paļāvās uz valsts ienākumu pieauguma solījumiem.
Dz. K.: – Vai jūs zināt, kāds ir šis klients, kam ir kavētie maksājumi? Vai no tiem 25% visvairāk ir kredīta ņēmēji pirmajam mājoklim? Mūsu pieredze rāda, ka lielākā daļa ir personas, kas aizņēmušās vairākās bankās, un ir pilnīgi skaidrs, ka viņi nav pirkuši pirmo mājokli. Piekrītu, diemžēl ir bēdīga situācija ar valsts sektorā strādājošajiem. Bankas skatās, kā viņiem palīdzēt, bet jautājums ir arī par to, ka tas tomēr būtu jādara valstij.
A. B.: – Satversmē un likumdošanā ielikti fundamentāli principi, ka ar atpakaļejošu datumu izmaiņas nedarbojas. Tie, kas ko tādu grib pieņemt, var taisnā ceļā doties uz Satversmes tiesu. Grūti teikt, kā tieši domāts Dombrovska priekšlikums – budžeta kontekstā esam visādus brīnumus dzirdējuši no šīs valdības, bet vienu dienu tie priekšlikumi ir, otrā dienā – pazūd. Ja premjeram šos priekšlikumus izdosies noformulēt, nenonākot pretrunā ar likumdošanu, mūsu frakcija tos atbalstīs ar abām rokām.
– Cilvēki, kas ņēma nevis pirmajam mājoklim, bet gribēja spekulēt nekustamo īpašumu tirgū, riskēja...
A. B.: – Un viņiem pašiem par šo risku jāatbild.
– Jā. Bet tāpat arī bankām. Vieglprātību kredītu izsniegšanā Baltijas valstīs atzinis arī Swedbank vadītājs Maikls Volfs. Kā bankas uzņemas atbildību par šo "vieglprātību"?
A. Gr.: – Bankas jau atbild ar saviem zaudējumiem.
Dz. K.: – Es šodien nepārstāvu Swedbank, bet asociāciju.
Cilvēki vadās no savām iespējām, no tā, ko bankas piedāvā, no tā, ko dzird publiskajā telpā par valsts nākotnes perspektīvām, budžeta pieņemšanu, nepieņemšanu, Eiropas, SVF atbalstu. Šobrīd banku darbiniekiem pārliecināt klientu par to, ka viņam ir jāsadarbojas, ir daudz grūtāk, jo visi likumu pieteikumi dod viņiem nepamatotas cerības. Līdzīgi bija, kad FM valsts sekretārs Mārtiņš Bičevskis paziņoja par palīdzības programmu, ka kaut ko bankas norakstīs – pat klienti, kas jau bija piekrituši kādam pārstrukturētajam maksājumu grafikam, teica, ka pagaidīs, kamēr kaut ko norakstīs. Izrādās, finansējuma programmai nav, cilvēki ir maldināti, un, iespējams, viņi nokļuvuši lielākās sprukās.
– Bankas jau biedējušas, ka, ieviešot šos ierobežojumus, hipotekārie kredīti varētu sadārdzināties, jo bankām būs mazāka drošība par kredīta atmaksu, tas izraisīs pilnīgu motivācijas trūkumu maksāt kredītus arī tiem, kuri to var atļauties, var bremzēt kreditēšanas atsākšanu.
Dz. K.: – Nav īsti saprotams, vai jaunās normas attieksies uz nākotnes, pagātnes darījumiem? Uz pagātnes darījumiem juridiski to nedrīkstētu attiecināt, savukārt, ja tikai uz nākotnes, tad tiem nav liela jēga. Zinām, ka tuvākajos mēnešos, pusgadā nekas uz labo pusi nemainīsies nodarbinātības jomā, ienākumi valsts un privātajā sektorā vēl vairāk saruks. Tā tas būs gadu, divus, kaut vai piecus, bet kredīti izsniegti uz 20, 25, 40 gadiem! Tas nozīmē, ka šajā laikā gan klienta ienākumi, gan nekustamā īpašuma tirgus vērtība vēl mainīsies vairākkārt.
A. G.: – Bet problēmas ir 40 000 ģimenēm! Kopumā pāri par 100 000 cilvēku ir reālas problēmas dzīvot šajā valstī.
A. B.: – Dzīvot viņi var, tikai ne savās jaunajās mājās!
Dz. K.: – Kredītņēmēji ir vieni no disciplinētākajiem nodokļu maksātājiem, un ēnu ekonomikā aktīvāki ir tieši tie atlikušie 900 000 nodarbinātie.
– Kādi ir risinājumi nevis ar nākotnes kredītņēmējiem, bet tiem, kam jau kredīti ir?
A. B.: – Viens no mūsu priekšlikumiem bija paplašināt pašvaldību pilnvaras. Ja uz kādu pašvaldību ir atbraukuši, piemēram, divi jauni ārsti, kas tai vajadzīgi, pašvaldība nav varējusi iedot dzīvokli, bet viņi paņēmuši kredītu, uzbūvējuši māju, un tagad pēkšņi viņiem algas samazinātas – tad pašvaldībai varētu ļaut viņiem iedot aizdevumu. Tas būtu racionāls veids, kā pašvaldības varētu pieturēt speciālistus, un vienlaikus būtu risinājums arī ģimenēm.
– Tā nav kārtējā smaguma nogrūšana no valsts uz pašvaldību pleciem?
A. G.: – Pašvaldībām jau tāpat nav naudas!
A. B.: – Esmu redzējis pašvaldību budžetus, tie auguši pēdējos 10 gadus par 18% gadā.
– Bet ne šogad!
A. B.: – Nu, šogad būs mazāk. Pašvaldības tērē lielu naudu sociālajai palīdzībai, un iespējams, ja cilvēkam tagad nepalīdzēs šādi, tām vajadzēs palīdzēt gadu desmitus no sociālās palīdzības budžeta. Pašvaldībās var atrast līdzekļus un sastrukturēt.
Dz. K.: – Tad virziet priekšlikumu tālāk!
A. B.: – Koalīcija to jau noraidīja kā nebijušu.
– Bankas ir gatavas dalīt – vai tas ir vienīgā kredīta ņēmējs, vai spekulants, lemjot par kādām atlaidēm? Vai tikai strādāt individuāli ar katru kredītņēmēju?
A. B.: – Būs valsts atbalsts, dalīs.
A. Gr.: – Abējādi. Bankas strādā individuāli, ar katru klientu. Komercbanku asociācija arī atbalstīja šo valsts atbalsta programmu, kas tika pieņemta, bankas bija gatavas dalīties zaudējumos, norakstot šos 10% kredītu maksātājiem.
Dz. K.: – Pašlaik bankas situāciju risina par saviem līdzekļiem, gan atliekot maksājumus, gan mainot nosacījumus – cerībā, ka ekonomiskā situācija uzlabosies, cilvēki atsāks strādāt un varēs norēķināties. 18% mājsaimniecībām ir hipotekārais kredīts, 25% iedzīvotāju ir viens aizdevums, ieskaitot hipotekāros, īstermiņa un citus, no kuriem lielākā daļa ir līdz 3000 latu. Arī viņiem ienākumi samazinājušies, arī viņiem ģimenēs kāds zaudējis darbu, tā ir tikai viena medaļas puse.
A. G.: – Statistikas dati liecina, ka 824 000 personu Latvijā ir kaut kādi aizņēmumi virs 1000 latiem.
Vēl nav par vēlu pieņemt Fizisko personu maksātnespējas likumu, ko gada sākumā iesniedzām visām Saeimas frakcijām. Pasludinot maksātnespēju, cilvēks atbrīvotos no saistībām un varētu turpmāk legāli valstī darboties.
Dz. K.: – Parādiet ģimenes, kas šobrīd dzīvo uz ielas!
A. G.: – Nav runa par izlikšanu, bet par to, ka viņas ir maksātnespējīgas.
Dz. K.: – Tas nozīmē, ka tās uz banku rēķina dzīvo nopirktajos īpašumos.
A. G.: – Cilvēki slēpj aktīvus, jo saprot, ka viņiem par kaut ko jādzīvo. Un bankām maksimāli ātri jāpārņem šie aktīvi, pusgada laikā cilvēkam viss jāpārdod, ne tikai ieķīlātais, bet arī viss pārējais īpašums, un gada laikā maksātnespējas procesam jānoslēdzas, lai nezaudētu nodokļu maksātāju ilgtermiņā.
A. Gr.: – Tad jau būs arī izlikšanas process, ko mēs negribam.
A. G.: – Arī pašlaik ir tūkstotis aktīvo izsoļu.
Dz. K.: – Cik no tām ieviestas valdījumā? Jāskatās situācija nekustamo īpašumu tirgū – nekustamo īpašumu likviditāte ir tuva nullei. Pastiprināt spriedzi nekustamo īpašumu tirgū, izliekot cilvēkus no īpašumiem, šobrīd nebūs prātīgi. Ja kredītņēmējs sadarbojas ar banku, tā palīdz.
– Saasinoties jautājumam par starptautisko aizdevumu, atkal uzpeld versijas par lata devalvāciju. Kā tā ietekmētu kredītņēmējus?
A. G.: – Tā kā lielākā daļa kredītu ir eiro, tie sadārdzinātos, palielinātos ikmēneša maksājumi. Augstais RIGIBOR kurss bija spiešana caur finanšu instrumentiem pāriet no latu uz eiro kredītiem.
A. B.: – Tas ir jautājums par tiem instrumentiem, kas ir centrālo banku rokās un kā tās šos instrumentus darbina. Ne valdība, ne parlaments lēmumu par devalvāciju nepieņem, tāpēc Latvijas Bankai maksā ļoti lielas algas, lai atbildīgos brīžos tā pieņemtu atbildīgus lēmumus. Diemžēl Latvija ir tā vieta, kur neviens atbildīgs lēmums nav šādā veidā pieņemts – tādā izpratnē, ka kāds iet uz naudas vērtības samazināšanu. Esam četras unikālas valstis Eiropas Savienībā, kas pie šādas stratēģijas pieturas: Latvija, Lietuva, Igaunija, Bulgārija. Visas pārējās ir devalvējušas savu naudu, tādējādi mēģinot risināt savas ekonomikas problēmas.