Veids, kādā politiķi vietu nosaukumos ar varu stūķē iekšā neatkarīgās Latvijas pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica vārdu, neliecina par politiķu cieņu pret šo valstsvīru.
Jautājums nav par pašu Meierovica personību un viņa ieguldījumu – par to varētu rakstīt ne tādas esejas vien, kā uzrakstījis ārlietu ministrs Māris Riekstiņš. Jautājums ir par to, kādā veidā šī vārda piešķiršana notiek. Rīgas domei pieņemot lēmumu par Basteja bulvāra pārdēvēšanu Meierovica vārdā, nepareizi izdarīts viss, ko vien varēja izdarīt.
Pirmkārt jau – Meierovica vārda lietojuma meklēšana. Viņa vārdā šogad jau ieteikts pārdēvēt gan Rīgas lidostu, gan Dienvidu tiltu, gan daudz kritizēto Džohara Dudajeva ielu, gan laukumu pie Akmens tilta, gan jaunveidojamo maģistrāli – ziemeļu ievadu, Brīvības ielas dublieri, gan kādu jaunu Rīgas ielu. It kā maisītos šis vārds pa kājām, it kā mēs nemācētu novērtēt labus darbus bez to ekshibicionēšanas uz ielas. Gluži kā praidistu domāšana – ja tev neļauj seksualitāti demonstrēt ielās, tad tevi neatzīst vispār!
Otrkārt, diskusija banalizēta tiktāl, ka sākts spriest, kas svarīgāks – senlaiku vēsture vai nesenā brīvvalsts vēsture, Rīgas vēstures liecība, fiksējot laiku, kad Rīga no viduslaiku cietokšņa sāka pārvērsties par mūsdienu lielpilsētu, vai Meierovica veikums pirmās Latvijas neatkarības faktiskās atzīšanas veicināšanā? Te nu izcēlies arī Valsts prezidents Valdis Zatlers ar savu kārtējo retorisko jautājumu: "Vai Latvijas valsts nodibināšana tomēr nav svarīgāks pasākums, ko mēs baudām šodien?" Tas ir tāpat, kā spriest, kas valstij svarīgāks, pilsētas vai lauki, vai jautāt vecākiem, kurš no bērniem tiem mīļāks.
Treškārt, lēmums pieņemts, augšām ne tikai ignorējot apakšas, bet pat par tām vēl paņirgājoties, lai gan vietu pārdēvēšana būtu tā lieta, kur sabiedrībai varētu gan būt kāda teikšana. Lai arī SKDS aptauja liecina, ka 79 procenti respondentu neatbalsta Meierovica vārda piešķiršanu bulvārim, Riekstiņš šo pārmaiņu vēl atļaujas nosaukt par dāvanu tautai uz Latvijas valsts jubileju, savukārt atsevišķi domnieki kritiski noskaņotos iedzīvotājus atļaujas saukt par tādiem, kas "absolūti neorientējas vērtībās". Visnotaļ iespējams, ka, izsakot savu attieksmi, cilvēki vairāk domāja par nevēlēšanos jaukt galvu ar jauniem nosaukumiem, un tas gan ir saprotams: vēl tagad esmu dzirdējusi vairākus vecāka gadagājuma laukos dzīvojušus, jaunību Rīgā pavadījušus cilvēkus, kas Elizabetes ielu dēvē par Kirova ielu un Čaka – par Suvorova. Visu cieņu valstsvīram, bet nosaukums Zigfrīda Annas Meierovica bulvāris nav tik labskanīgs kā Basteja bulvāris. Un šādu praktiskumu un konservatīvismu nevar jaukt ar neorientēšanos vērtībās vai Meierovica biogrāfijā.
Nu, labi, var saprast augsto kungu skepsi pret reņgēdājiem, muļķu tautu un voblas un vodkas kodējiem, bet kāpēc tiek ignorētas kompetentās iestādes – Pieminekļu padome, Rīgas Vietvārdu un pilsētvides objektu nosaukumu komisija, kas arī sniedza kritisku pārdēvēšanas vērtējumu?
Turklāt lēmums pieņemts tik nepārdomāti, ka pat nācies pārkāpt Ministru kabineta noteikumus, kuros teikts, ka ielas nosaukums nedrīkst būt garāks par 30 rakstu zīmēm, atstarpes ieskaitot. Vai ceļarullis ies tālāk un pielāgos noteikumus šim lēmumam?
Un kāpēc gan ķerties klāt tieši Basteja bulvārim, kura nosaukumā nav padomju reliktu, tik vien tā vaina, ka 1941. gadā toreizējais Meierovica bulvāris šādi tika pārdēvēts?
Kam vajag par katru cenu tieši tagad pārdēvēt Basteja bulvāri? Ja arī visas ielas un vietas Rīgā nevarēja pārdēvēt uzreiz īsi pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, tad, vēlākais, dažos gados pēc tam to vajadzēja izdarīt un pielikt punktu, bet neizdalītos vārdus dot jaunuzceltajām ielām, ēkām un citiem objektiem. Nevis pakļaut vietu pārdēvēšanu aktuālajai politiskajai konjunktūrai vai politiķu personiskajām ambīcijām, pēc kādām ož šis gājiens – izskatās, ka laikā, kad Tautas partija meklē jaunu partijas līderi, kad Ārlietu ministrija nespēj paspīdēt ar reāliem darbiem, M. Riekstiņš grib ievilkt vismaz vienu ķeksīti. Var jau būt, ka viņš prot taisīt karjeru partijā, bet tautā gan ne. Un, ja jau reiz gribēja pieminēt Z. A. Meierovica veikumu, tad labāka piemiņa viņam būtu Latvijas esošās vai neesošās ārpolitikas kārtīgs izvērtējums un nopietna ekspertīze. Bet, protams, tas prasa vairāk darba un drosmes, turklāt reņgēdāji sapratīs vēl jo mazāk.