Tagad, pēc referenduma, pieņemt Satversmes grozījumus par tautas tiesībām atlaist Saeimu būtu vienkāršākā rīcība, ko politiķi varētu darīt, lai atbildētu referendumā balsojušajiem. Bet ne vitāli nepieciešamākā.
Prezidenta komisija Satversmes grozījumu uzmetumu jau ir uztaisījusi, atliek to apspriest, pieslīpēt, un, domājams, tam pretoties morāli nevarēs arī opozīcija, kas atbalstīja šos nepilnīgos juristu aprindās nepazīstamā LBAS jurista Kaspara Rācenāja Satversmes muļļājumus. Jo lielās līnijās jau pirms referenduma koalīcija atzina, ka tiesības tautai atlaist Saeimu jādod, bet jānosaka ierobežojumi, kad to tomēr nedrīkst darīt, un ka Saeimu var atlaist vairākums vēlētāju, vienalga, aktīvo vai nominālo, nevis mazs mazākums. Tamlīdzīgi izteikumi arī pēc referenduma birst kā no pārpilnības raga. Visticamāk, pozīcija un opozīcija pakašķēsies par detaļām, par atlaidēju skaitu, bet, domājams, tomēr ātri vienosies. Vienīgā opozīcijas motivācija iebilst būtu bubuļa zaudēšana, ar ko biedēt un uz kā profitēties pirms nākamajām vēlēšanām, jo nevarēs vairs valdošajiem pārmest, ka tie baidās, tāpēc nedod ne mazākās iespējas Saeimu atlaist. Jaunie grozījumi visdrīzāk pieliktu arī punktu opozīcijas cerībām tikt pie varas vēl šajā sasaukumā ārkārtas vēlēšanu ceļā. Bet atteikšanās akceptēt grozījumus nozīmētu atzīšanos, ka tie bija vajadzīgi ne tautas labad, bet pašu savtīguma labad.
Bet daudz grūtāk un daudz vajadzīgāk nekā grozīt Satversmi būtu mainīt esošo politisko uzvedību, visiem kopā – gan pozīcijai, gan opozīcijai, gan politiķiem, gan ierēdņiem saspringt reāliem, vienotiem darbiem gaidāmās ekonomiskās krīzes palielināšanās laikā, kā arī likvidēt kādas normas, kas radītas pašu labumam, ne tautas vajadzībai. Piemēram, vēlēšanu sistēmas maiņai, nosakot, ka viens deputāts drīkst kandidēt tikai vienā vēlēšanu apgabalā, tādējādi atsakoties no iespējas ar lokomotīvju palīdzību ievilkt Saeimā trešās rindas rezervistus. Manuprāt, tautai (kā visi tagad mīl uzurpēt šo jēdzienu!) vairāk vajadzīga tieši deputātu atbildība, nevis atskārsme, ka tā kaut kad varēs atlaist Saeimu. Te ir jautājums, kas mums svarīgāks – konstruktīvi uzlabojumi vai destruktīva biedēšana, Dāmokla zobena vicināšana? Tā var, no vilka bēgot, ieskriet rīklē lācim: nez vai daudzi gudri, varoši, darbīgi cilvēki, tās jaunās sakarīgās sejas, ko tā gribam redzēt nomainām vecos sēdētājus, gribēs kandidēt uz Saeimu un atteikties no līdzšinējiem darbiem un nereti arī profesijas, zinot, ka viņus kuru katru brīdi var no Saeimas patriekt. Lai arī tieši viņi būs centušies strādāt pēc labākās sirdsapziņas – individuāli atsaukt deputātus nav iespējams. Protams, nevienai no partijām atteikšanās no lokomotīvju sistēmas nav izdevīga, jo praktiski visām tas labo rezervistu soliņš ir īss, tāpēc, lai pieņemtu ko tādu, partijām būtu jāpārkāpj pāri savām egoistiskajām interesēm.
Lielākas cerības uz politikas kvalitātes uzlabošanos dotu opozīcijas mešanās palīgā pozīcijai, lai kopīgiem spēkiem izvilktu valsti no ekonomiskās un sociālās krīzes, nekā Satversmes grozījumos doto žagariņu pavicināšana, kas tikai vēl asāk, kā Krilova fabulā, liks katram vezumu raut uz savu pusi. Bet, protams, šādi opozīcija riskētu izšķīst kopējā masā un pazust no vēlētāju acīm pavisam. Bet tikai tad es kā tauta noticēšu, ka politiķi patiesi domā par mani, nevis taisa politiku politiskajam reitingam.
Lai sabiedrībā gruzdošās ogles neuzliesmotu iznīcinošā ugunī, varai tagad jāpārdomā ikviens solis, sākot no KNAB vadītāja izvēles un beidzot ar korektu un likuma gara rāmjos esošu priekšvēlēšanu kampaņu gaidāmajās vēlēšanās. Nemaz nerunājot par reālu mehānismu iedarbināšanu ekonomiskās krīzes izpausmju amortizēšanā un ekonomikas stutēšanā. Jā, un vēl pēc Gundara Daudzes stulbajiem izteikumiem – arī etniskās spriedzes mazināšanā.
Satversmes grozīšanas pārvēršanu ķeksīša pasākumā, pēc kura var atkal saldi gulēt Saeimas plenārsēdē vai saukt tautu par muļķu tautu, ja tā neatbalsta varas gudros lēmumus, sabiedrība var arī vairs nepiedot.