Veids, kādā Rīgas dome organizē jaunā Rīgas tēla popularizēšanu ārvalstīs, rada virkni jautājumu, šaubu un pārmetumu, lai arī konceptuāli mērķis ir atbalstāms.
Latvijas, Rīgas mārketinga pasākumu un finansējuma trūkumu ārvalstīs varai nemitīgi ir pārmetuši tūrisma nozares pārstāvji. Tas ir bijis praktiski vienīgais, ko viņi no valsts gaidījuši, ja nu vienīgi vēl birokrātisko šķēršļu mazināšanu.
Bet valsts žmiedzās pat treknajos gados, uzskatot, ka līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā un aviosatiksmes attīstību viss notiks arī bez lielas piepūles. Protams, kaut kādas aktivitātes caur Tūrisma attīstības valsts aģentūru (TAVA) tika veiktas, bet finansējums tieši valsts reklāmām ārvalstīs, salīdzinot kaut vai ar Igauniju, bijis smieklīgs. Tomēr ārvalstu tūristu skaits Latvijā pieauga apmēram par 20 procentiem gadā – viens no augstākajiem rādītājiem Eiropā. Var jau, protams, teikt: ja jau pat treknajos gados šim mērķim neatradās gana daudz naudas, tad tagad tā būtu jāšķiež vēl mazāk, kad citu vajadzību tik daudz. Taču, ja vien tūrisma nozari negribam pavisam iznīcināt, šis ir laiks, kad aktīvi jācīnās par klientiem, ceļotājiem, kuru palicis mazāk, kuri atpūtas vai biznesa ceļojumiem tērē mazāk naudas un kuru ceļojumu struktūra mainās. Šajā ziņā gan Rīgai kā īso ceļojumu galamērķim varētu būt savām priekšrocībām, kuras vajadzētu izmantot. Tiktāl viss kārtībā – reklāmas, nozares atbalsta nepieciešamība ir saprotama, īpaši laikā, kad tā iedragāta ar PVN uzraušanu no 5% līdz 21 un varbūt pat 23% nākamgad.
Grūtāk ir izprast slepenību, šauro personu loku un kampaņas īstenošanas skaidru mehānismu un vīzijas trūkumu, kas saistās ar šo Rīgas zīmolēšanas akciju. Ir tikai nauda, logo un solījumi, ko jau kopš kāda laika valstī var mērīt šleseros.
Tēla izstrādes un popularizācijas kampaņā jau šogad tikšot ieguldīts miljons latu, bet nākamgad – vēl pieci. Katram domes ieliktajam latam tikpat klāt metīšot airBaltic, kas, jāatgādina, nav kāda privāta kompānija, bet uzņēmums, kurā vairāk par pusi kapitāla daļu pieder valstij. Vai šādā veidā Rīgas dome mēģina paņemt to, ko valsts nedod?
Interesanti ir arī, ka izmaksas zīmola izstrādes konkursam, kurā tika uzaicinātas starptautiskas kompānijas un uzvarēja vācu firma, ko esot finansējis "airBaltic", sabiedrībai netiek atklātas. Tas ir airBaltic šefa Bertolda Flika stilā – viņš kā "Vācijas pilsonis" arī savu algu nekādi nevēlējās atklāt.
Jautājums arī šāds: kāpēc jaunā Rīgas zīmola iedzīvināšanai jāveido jauns – Rīgas tūrisma attīstības birojs, kuru nez kādēļ vadīs Fliks? Vai viņš ir tūrisma menedžeris, vai viņam airBaltic darba trūkst? Vai Fliks izvēlēts dēļ viņa attiecībām ar Šleseru? Ar ko tad nodarbosies esošais Rīgas Tūrisma koordinācijas un informācijas centrs? Ja tas ir pārāk mazspējīgs šādam projektam, vai tad nav jāpārskata tā lietderība, finansējums? Līdzīgi varbūt arī Rīgas kongresu biroja lietderība, kas reiz jau ar Flika un Šlesera partijas biedra, toreizējā Rīgas vicemēra Almera Ludvika starpniecību solīja reklamēt Rīgu kā konferenču centru, bet par tā neizdarīšanu Ekonomikas ministrija vērsās tiesā? Vai arī to netiek atzīta arī LIAA mazspēja, kuras galvenais uzdevums ir investīciju piesaiste, ko kā projekta uzdevumu uzsver arī Šlesers un Ušakovs? Ko darīs Šlesera protežētais LIAA vadītājs Andris Ozols? Piesaistīs investīcijas Zilupei?
Vērtēt pašu kampaņu vēl tiešām pāragri, jo pagaidām nekā vairāk par saukli nav. Bet ne jau sauklis pats strādās – tas būs tikai palīginstruments konkrētām aktivitātēm, konkrētos mērķtirgos, auditorijās, ikdienas darbībā Rīgā un ārvalstīs. Varbūt lielākā jēga būtu bijusi no likvidēto TAVA ārvalstu biroju vadītājiem, ja vien viņiem tiktu dots konkrēts uzdevums esošās šīs vai citu kampaņu, koncepciju ietvaros. Ja vien valsts, pašvaldība, privātās institūcijas spētu sadarboties.
Turklāt jāatceras, ka valsts vai pilsētas tēlu neveido tikai reklāmas. Gan reklāmu teorētiķi, gan praktiķi, gan vienkārši vērotāji var pateikt, ka reklāmas tēlam ir jāatbilst realitātei, turklāt tam jācīnās ar cilvēku jau iepriekš izveidotiem stereotipiem. Pašlaik dominējošais Latvijas, arī Rīgas tēls (arī, ja seko savulaik Latvijas Institūta akceptētajai koncepcijai par Rīgu kā Latvijas tēla galveno nesēju) saistās ar mūsu ekonomiskajām problēmām, kuras pavada politiskā mazspēja, ar valsti defolta priekšā. Kas šajā situācijā noticēs reklāmām, kuras Rīgu piesaka kā "ziemeļvalstu metropoli" un tās vadību kā supermenu tandēmu? Arī potenciālajiem Taizemes apmeklētājiem daudz svarīgāka ziņa par zemes daili un Bangkokas vadības enerģiskumu bija SARS epidēmija un terorisms.