Bērna vai politiķu intereses?

 
©Gatis Gierts/ F64 Photo Agency

«Nesaprotu, kāpēc Latvija grasās aizliegt adoptēt uz ārzemēm bērnus – starptautiskā adopcija jau neliedz viņus adoptēt arī Latvijā, bet tā dod iespēju ģimenēm citviet un pašiem bērniem nokļūt ģimenēs,» – saņēmu jautājumu no savas amerikāņu paziņas, kura pirms vairākiem gadiem adoptēja 14 gadus vecu meiteni no Latvijas. Anna ir viņas un vīra vienīgais bērns un, spriežot pēc publiskās informācijas, tiek mīlēta, lolota, skolota, arī pēc meitas vēstules Latvijas amatpersonām, kurā viņa lūdz neliegt arī citiem bērniem saņemt iespējas, kādas viņai netika piedāvātas Latvijā. Meitene, kura Latvijā bioloģiskajiem vecākiem tika atņemta pusotra gada vecumā, pabijusi bērnunamā, divās audžuģimenēs, skolā tika norakstīta kā bezcerīga, baidījusies, sasniedzot pilngadību, nonākt uz ielas nesagatavota patstāvīgai dzīvei, tagad, pateicoties Amerikas vecāku izglītības lomas novērtēšanai, privātskolotāju iesaistei, drīz beigs medicīnas studijas vienā no labākajām ASV koledžām.

Aizliegt adoptēt ārpusģimenes aprūpē esošus bērnus uz ārvalstīm, sakot, ka valsts ir tiktāl attīstījusies, ka pati var parūpēties par saviem bērniem, ir cēls žests, diemžēl no žestiem bez ģimenēm esošie bērni laimīgāki nekļūs un pie ģimenēm netiks. Atceroties nesen atklāto gadījumu par institūcijās deviņus gadus aizmirsto, nevienam nevajadzīgo bērnu, par institūciju bērnu ievietošanu psihiatriskajās slimnīcās, gan par to pilnīgas pārliecības nav, lai gan arī nevar teikt, ka šajā jomā viss ir slikti. Pēdējos gados attīstīta audžuģimeņu kustība, arī stimulēti adoptētāji, palielinot finansiālo un cita veida atbalstu, lai gan te vēl ir daudz ko darīt. Mainījusies arī sabiedriskā doma, labdarības akcijās problēmai pievērstā papildu uzmanība un emocionalitāte pavērsusi sabiedrības skatus bez ģimenēm esošo bērnu virzienā, vairāk izveidojušās audžuģimenes, sarūk bērnu skaits institūcijās, kurās palikuši ap 700 bērnu. Virkne bērnu nevar tikt adoptēti, jo dažādu iemeslu dēļ nav juridiski brīvi, daudzu nonākšanu ģimeniskā aprūpē kavē smagas veselības problēmas, vairāku brāļu un māsu esamība, kurus nedrīkst šķirt. Labklājības ministrija uzskaita virkni faktoru, kas var nosvērt izvēli par labu adopcijai uz ārvalstīm - ja adoptē trīs un vairāk vienas ģimenes bērnus, bērnus, kuri ir vecāki par deviņiem gadiem, smagi slimus bērnus. Bērnus bez veselības stāvokļa un vecuma ierobežojumiem uz ārvalstīm varēja adoptēt ārvalstīs dzīvojošie pāri, no kuriem vismaz viens ir Latvijas pilsonis vai nepilsonis.

Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija, izšķiroties par konceptuālu atbalstu moratorija noteikšanai ārpusģimenes aprūpē esošo bērnu adopcijai uz ārvalstīm, kā būtisku aspektu minēja identitātes saglabāšanu. Šoreiz tā nav tikai pašmāju nacionāļu trallināšana, bet arī starptautiskajās konvencijās un citās civilizētās valstīs plaši izmantots kritērijs, adopciju uz ārzemēm pamatā pieļaujot nevis tikai izņēmuma kārtā, ja vispār. Ar šo identitātes faktoru arī pamatojama adopcijas saglabāšana uz ārvalstīm diasporas pārstāvjiem. Droši vien, tāpat kā Latvijā, tāpat ASV adoptētāji ir dažādi. Annas vecāki ir parūpējušies par to, lai meitene saglabātu gan valodas, gan kultūras identitāti, gan arī Latvijas pilsonību. Viņa regulāri tiekas ar citiem latviešiem, kurus arī adoptējušas amerikāņu ģimenes, apmeklē latviešu baznīcu, festivālus, mājās tiek gatavoti latviešu ēdieni. Pēc ASV pavadītiem sešiem gadiem viņa joprojām runā latviski. Un kontaktējas ar savu bioloģisko māsu, kuru adoptējusi cita ģimene ASV.

Ārvalstu adopcijas pretinieki argumentē, ka PR aģentūras tiražē tikai labos ārvalstu adopcijas stāstus, bet ne daudzos skumjos un pat traģiskos gadījumus. Pa kādam adoptētajam atsūtīts arī atpakaļ uz Latviju, trīs ASV adoptētie bērni vispār pazuduši, neesot izsekojami. Bet tas jau būtu valsts uzdevums cīnīties par viņiem. Jāpiekrīt, ka Latvijā ir vieglāk izsekot audžuģimenēs vai adopcijā nodoto bērnu likteņiem, bet arī ar esošo bāriņtiesu kapacitāti - ne vienmēr. Un arī Latvijā var būt dažādi stāsti. Kā vēstulē par piedzīvoto stāsta Anna, pirmajā audžuģimenē viņa piedzīvojusi dažādu veidu vardarbību, badu, nav domāts par viņas izglītību, un, protams, bijušas bailes kādam stāstīt par «ģimenē» notiekošo. Un šādā vidē viņa pavadījusi 10 gadus (!). Nākamā audžuģimene bijusi labāka, vismaz nebija jābaidās, arī bija ko ēst, tikai bijis nedaudz jāpagaida, līdz pēc citas audžumeitas pilngadības sasniegšanas atbrīvojusies guļamistaba. Tas arī meitenei radījis bažas, kas notiks pēc tam, kad viņa sasniegs 18...

Varētu saprast pagaidu moratorija noteikšanu, ja sistēmā ir robi - gan adopcijas kārtībā uz ārvalstīm, gan bērnu ģimeniskas vides nodrošināšanā pašmājās. Ja bērni tiek izņemti no audžuģimenēm un uz laiku ievietoti institūcijās, lai apietu likuma ierobežojumu adopcijai uz ārzemēm, tad jāpēta, kā strādā bāriņtiesas, kāpēc šāds lēmums. Bet arī aiz statistikas (puse uz ārvalstīm adoptēto bijuši no audžuģimenēm, puse - no institūcijām) jāredz cilvēks, konkrētā bērna vēsture, iespējas tikt pie ģimenes. Arī Anna tika adoptēta no audžuģimenes, kurā viņas dzīve beigtos 18 gadu vecumā, no vides, kurā viņa bija «bezcerīga». Bet arī šo robu lāpīšana nevar būt bezgalīga un neauglīga, jo neziņa nereti ir sliktāka pat par ne visai veiksmīgu regulējumu. Jo īpaši tik sensitīvā jomā kā bērni, jo īpaši bērni bez ģimenēm, ar veselības problēmām, psihiskām traumām.

Domājot par adopcijas ierobežojumiem, pirmām kārtām jāievēro bērna intereses. Ir pusaudži, kuri paciemojušies pie potenciālajiem adoptētājiem vai audžuģimenēm gan Latvijā, gan ārzemēs, pateikuši, ka vēlas palikt iestādē, bet ir bērni, kuri cerību zudumā nonākt ģimenē nocietinās. Tāpat kā šķirto ģimeņu gadījumā tiek respektētas viedokli formulēt spējīga bērna domas par to, ar kuru no vecākiem viņš pastāvīgi gribētu dzīvot, tāpat adopcijas gadījumā arī pašiem bērniem vajadzētu dot līdzīgas tiesības, daļa no kurām ar politiķu plānoto ierobežojumu tiktu laupītas. Ar likumu un politiku šādas sensitīvas izvēles nav veicamas.

Ja kaut dažiem bērniem adopcija uz ārvalstīm nozīmē labāku nākotni, tad tā ir jāsniedz, iespējams, maksājot par to ar savu pašlepnumu, politisko reitingu, dārgāku ārvalstu adoptētāju vai viņu pārstāvošo aģentūru uzraudzību, bērnu tirdzniecības apkarošanu. Vienlaikus, primāri stiprinot pašu iespējas palīdzēt šiem bērniem, turpinot tendenci arvien vairāk adoptēt bērnus Latvijā.