Nauda seko... stiprākajam Tā tam būs būt!
Pēc pāris gadu ilgas ņemšanās ap pašvaldību izdevumiem vezums nekust ne no vietas. Tie, kas vēlas to izkustināt, – pārāk vāji salīdzinājumā ar tiem, kas vēlas tā atstāšanu.
«Tā tam būs būt!» nosprieda Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldību komisijas vairākums, izraisot Latvijas Preses izdevēju asociācijas vadības dusmas. Uguni no gruzdošām oglēm uzpūta tas, ka deputātiem nebija drosmes pašiem piedāvāt grozījumus Pašvaldību likumā, kas ļautu vairāk izvērsties pašvaldību laikrakstiem. Atbalstīts kāds anonīms priekšlikums, paslaukot aizgaldē darba grupas panākto kompromisu par pašvaldību izdevumu izdošanu ne biežāk kā reizi mēnesī, tajos informējot tikai par savu funkciju izpildi. Tas nozīmētu radikālu vairāku esošo laikrakstu pārveidi un sabiedrības intereses zudumu. Pašvaldības ne pa kam nevēlas zaudēt šo sabiedrības uzrunāšanas un ietekmes sviru, un tām ir spēcīgs lobijs Saeimā. Turklāt šajā jautājumā balsis nedalās pa klasisko pozīcijas - opozīcijas līniju. Komisijas vadītājs Sergejs Dolgopolovs pārstāv partiju Saskaņa, kuras vadītā Rīgas dome, Rēzeknes dome un arī citas pašvaldības izdod savus laikrakstus, līdzīgi kā koalīcijas partiju vadītās pašvaldības. Lai arī pēc jautājuma pacelšanas varas gaiteņos, Konkurences padomes iebildēm un laikraksta Bauskas Dzīve uzvaras rajona tiesā pret Iecavas novada domes izdevumu pašvaldības ar pašreklāmu un citas arī ar komercreklāmas publicēšanu savos izdevumos kļuvušas uzmanīgākas, tās joprojām nevar saukt nedz vienīgi par pašvaldību lēmumu anonsētājiem, nedz pilnvērtīgiem laikrakstiem.
Cik melns ir tas velns, kādu to mālē izdevēji, un cik nepieciešamu informāciju cenšas pavēstīt pašvaldības? Lai nebūtu sausa runa, palūkosim konkrēti - Jelgavas pašvaldības laikrakstu Jelgavas Vēstnesis, kas ik ceturtdienu tiek iemests arī manā pastkastītē, jaunākās avīzes saturu. Vāka virsraksti vēsta: Sāk labiekārtot Pils salu; Jelgavā 2017. gadā dzimušo vairāk nekā mirušo - ne miņas no domniekiem vai pilsētas mēra Andra Rāviņa (ZZS). Pilsētas ārsti un aptiekas pielāgojas darbam e-veselības sistēmā - galvenā tēze: problēmas bija un ir, bet pamazām lietas uzlabojas. Normāli. Iekšlapās rodama VID informācija par semināru par nodokļu izmaiņām, jaunumiem stikla atkritumu izvešanā, futbola laukuma renovāciju, sešu jelgavnieku iekļaušanu Olimpiskajā vienībā, virves vilkšanas čempionātu, pareizticīgo Ziemassvētku koncertu. Joprojām nekāda sakara ar domi. Gan tādā nozīmē, ka tās panākumi nav piekabināti, gan tādā, ka šāda veida informācija būtu drīzāk komercmediju, nevis pašvaldības medija profils. Tāpat kā plašais raksts par jaunās šokolādes ražotnes Jelgavā attīstības plāniem. Vienīgā vieta, kur parādās Rāviņa foto, ir fotoreportāža par skaistāk izgaismotajiem namiem, bet foto tāds neizdevies - no aizmugures, atklājot vien puskailo galvvidu. Bez pasākumu afišas un to reklāmām neiztrūkstoša ir TV programma. Ir darba sludinājumi, ar pašvaldību saistītu iestāžu un to atbalstīto pasākumu reklāma. Informācija par pašvaldību lēmumiem, ar ko pašvaldības tā argumentē savu laikrakstu nepieciešamību, - nulle! Iespējams, tādēļ, ka šis ir pēcsvētku izdevums, bet arī citos to vai nu nav, vai aizņem vienu sleju. Rezumējums: liela pašvaldības slavināšana nav (iespējams, tā vairosies, tuvojoties vēlēšanām), bet iztrūkst arī jelkādas kritikas. Skaidrs, ka pašvaldības nevēlas ar savām, to kapitālsabiedrību, aģentūru reklāmām atbalstīt tās kritizējošus komercmedijus. Tādēļ tiek veidots savs medijs, vienlaikus vājinot kritizētājus un kontrolējot informācijas saturu.
Ja par pašvaldības un to kapitālsabiedrību, aģentūru reklāmas vai informācijas izvietošanu vēl varētu staipīt argumentus šurpu, turpu, tad par komercreklāmām, viennozīmīgi: pašvaldību uzturētajos medijos tām nav vietas. Tas atņemtu komercmedijiem ne vien maizi, bet arī ūdeni. To sabiedrības daļu, ko pašvaldības uzskata par tik nabadzīgu, ka nespēj nopirkt neatkarīgu reģionālo izdevumu, mēģina paplašināt ar garā nabadzīgo, kurai pietiek ar angažētu informāciju. Tādēļ blakus juridiskajiem risinājumiem jāveicina arī lasītāju un mediju izaugsme. Ja lasītājiem pietiek ar angažētiem stāstiem, lūdzu! Citi neuzticas nekam un nevienam, tostarp nacionālā vai reģionālā līmeņa medijiem, un viņi meklē tikai konkrētu informāciju tīmeklī vai arī labi iztiek bez tās, viņiem pietiek ar pasākumu afišu pilsētā. Viņu tiesības.
Mazāk tiek runāts par tādu būtisku jautājumu kā izmaksas - cik sabiedrība - nodokļu maksātāji gatavi atvēzēties pašvaldību medijiem. Pašvaldības var stāstīt, cik uziet, cik svarīgi tām ir informēt iedzīvotājus, turklāt - par baltu velti! Bet jāatceras, ka paši iedzīvotāji to arī apmaksā - nodokļu veidā, turklāt maksā vēl vairāk nekā maksātu, pērkot komercmedija avīzi, kuru daudz ekonomiskāk ražo aptuveni tik lielā skaitā, cik var pārdot, nevis visiem samet pastkastēs, tostarp tiem, kurus lasīšana valsts valodā vai vispār šādu izdevumu lasīšana pilnīgi neuzrunā. Arī pētījumi liecina, ka, lielākoties, pašvaldību izdevumi izmaksā dārgāk nekā komercmediji. Ja sarīkotu pašvaldībās referendumu par to, cik daudz naudas no nodokļiem katrs to maksātājs no savas kabatas gatavi tērēt pašvaldības izdevumiem, tie esošo vērienu ne tuvu nevarētu atļauties. Arī te vajadzētu principu - nauda seko, tiesības izlemt, vai savu nodokļu maksātāja naudu es labāk novirzītu komercmedijam vai pašvaldības medijam informācijas iegūšanai.